Bērnu cerebrālā trieka, tās veidi, fizioterapijas principi
Trešdiena, 17 marts 2010 16:21

BCT- progresējošs vai regresējošs galvas smadzeņu bojājums ar patstāvīgiem ķermeņa kustību, pozas traucējumiem, kas attīstījušies neprogresējoša smadzeņu bojājuma rezultātā un izpaužas kopš dzimšanas, vai līdz 2 gadu vecumam. Cerebrālā trieka nav iedzimta slimība. Smadzeņu bojājums var rasties grūtniecības laikā, dzemdību laikā, kā arī tūlīt pēc dzemdībām saslimšanas rezultātā no neonatālā perioda līdz 2 gadu vecumam.

Tiešais cēlonis ir grūti nosakāms. Var būt:

  • prenatālie - attīstības defekti, ko grūtniecības laikā var radīt metabolie traucējumi, mātes infekcija (īpaši masaliņas), radiācija, asfiksija (O2 nepietiekamība), toksēmija;
    • postnatālie - trauma, anoksija, infekcijas (meningīts, encefalīts), cerebrāli-vaskulāri bojājumi, Rh faktora nesaderība.
  • natālie - dzemdību trauma, anoksija (O2 bads);

Risks līdz ar priekšlaicīgām dzemdībām.

Pamatā centrāli kustību koordinācijas traucējumi, ar kuriem var kombinēties:

  • inteliģences trauc.,
  • koordinācijas, ķermeņa shēmas trauc.,
  • redzes trauc. (parasti šķielēšana),
  • runas trauc. (pamatā traucējumi runas motorikā; runas satura trauc., kas saistīti ar garīgajiem trauc.)
  • epilepsijas lēkmes u.c.

Iedalījums:

I. Spastiskās formas (sadalās pēc bojājuma plašuma):

- spastiska tetraparēze,

- spastiska diplēģija (kājas>rokas) – visbiežāk,

-spastiska hemiplēģija,

- spastiska monoplēģija jeb monoparēze.

II Diskinēriskās formas (saistītas ar ekstrapiramidālo ceļu bojājumu)

Atetoze - gribai nepakļautas kustības, kas ir lēnas, staipīšanās veidīgas. Vairāk izteiktas plaukstās, pēdās, sejā, mēlē.

Horeja - raksturojas ar ātrām, asām, straujām kustībām, parasti plaukstās, pēdās.

Visbiežāk kombinējas- horeoatetoze.

I. Spastiska diplēģija. Parasti spastiskas kājas un relatīvi laba roku kontrole, kas arī var būt dažādi izmainīta. Parasti 1 kāja veidojas kā balsta kāja, tā ir stīvāka.

Galvenās problēmas:

  • fleksija gūžās (tendence flex, add, iekš. rotāc., var būt kontraktūra),
  • maza atbalsta bāze,
  • problēmas ar svara nešanu, pārnešanu,
  • slikts līdzsvars.

FT:

Jāsaglabā gūžas, iegurņa daļas mobilitāte.

Iegurņa fiksācija veicina hipotonusu rumpī, tāpēc jāstabilizē rumpis. Jo mazāk stabils rumpis, jo mazāk kvalitatīvas kustības ekstremitātēs. Pie spastiskām formām ir līdzkustības, kuras jākavē.

Pamatmērķis: stabilitāte prokslimāli, mobilitāte distāli.

Spastiska hemiparēze. 1 puses bojājums (1 puses ekstremitāšu tonuss ↑-ts, 1 pusē rumpī tonuss ↓-ts).

Parētiskā puse virzīta uz mugurpusi. Svaru > nes uz veselās puses, tāpēc iegurnis bojātā pusē fiksēts uz augšu un uz mugurpusi. Raksturīgs bojātās puses saīsinājums sakarā ar mazāku slodzi un mazāku kairinājumu uz augšanas zonām, pieaugušajiem sakarā ar inervāciju, osteoporozi. Raksturīgi veģetatīvi traucējumi.

Problēmas:

  • nespēja nest svaru uz parētiskās puses,
  • vienpusēja rumpja nestabilitāte,
  • traucēta viduslīnijas uztvere.

Spastiska tetraparēze Abpusēja hemiparēze. Pamatā ↑ stabilitāte ekstremitātēs un ↓-ta stabilitāte rumpī. Bieži kombinējas ar rīšanas roblēmām, jo skarta bulbārā sist. Var būt izteikti skarta mutes motorika (ēšanas, dzeršanas, runāš. trauc.)

II Diskinēriskās formas (saistītas ar ekstrapiramidālo ceļu boj.)

Atetoze - gribai nepakļautas kustības, kas ir lēnas, staipīšanās veidīgas. Vairāk izteiktas plaukstās, pēdās, sejā, mēlē.

Horeja - raksturojas ar ātrām, asām, straujām kustībām, parasti plaukstās, pēdās.

Visbiežāk kombinējas- horeoatetoze.

Kustību terapijas uzdevums ir apvienot stabilitāti un mobilitāti 1 kustības veikšanai. Mācību programmā apzināti tiek kontrolēts kustības stereotips, izvairoties no nepareizajiem un toniskajiem kustību veidiem, to vietā attīstot kustību formas bez toniskās fiksācijas.

Optimāli rezultāti tiek sasniegti atkarībā no terapijas uzsākšanas laika – jo agrīnāk tā tiek uzsākta, jo efektīvāka.

Bobata terapijas mērķis ir labot kustību traucējumus, kurus izraisa sekojošas problēmas:

  • normai neatbilstošs ķermeņa  tonuss;
  • normai neatbilstoša reciprokā inervācija;
  • pataloģisks kustību stereotips.

Ķermeņa tonuss ir spēja piemērot muskuļu tonusu kādai noteiktai ķermeņa pozas noturēšanai. Ja šī spēja ir traucēta, bērns nespēj izveidot drošu izejas pozīciju, no kuras veikt precīzas ekstremitāšu kustības. Tādēļ Bobata terapijā, izejot no noteiktiem “atslēgu punktiem” (galva, pleci, gurni u.c.), tiek novērsti patoloģiskie tonusa sadalījuma paraugi.

Reciprokā inervācija (reflektors mehānisms, kas nodrošina nervu apgādi muskuļu grupām, nodrošinot sarežģītu kustību veikšanu, lai, saspringstot 1 muskuļu grupai, pretējās kustības veicēja, muskuļu grupa, atslābtu) var būt traucēta 2 veidos: pārāk izteiktas reciproki darbojošos antagonistu inervācijas gadījumā locekļiem rodas kontrakcijas (izteikta spastika). Tām pretstatītas ir saraustītas un pārlieku izteiktas kustības, ja antagonists ir ar ↓-tu inervāciju (atetozes un ataksijas).

Patoloģisks kustību paraugs ir kustību koncepts, kas, g.k. balstīts filoģenētiski, koordinējas CNS zemākajā līmenī. Veselam cilvēkam šie paraugi ir pakļauti kortikālai jeb smadzeņu garozas vadībai. Tā kā pacienti ar smadzeņu bojājumiem cieš no kustību kontroles trūkuma, dominē primitīvāki, subkortikāli (zemgarozas) koordinēti kustību šabloni.

Lai vispirms ↓-tu normai neatbilstošo ķermeņa tonusu, FT, izmantojot t.s. atslēgas punktus, inhibē patoloģisko tonusa sadalījumu. Tālāk var tikt attīstīti automātiskie stājas uzturēšanas mehānismi - stājas, atbalsta un līdzsvara reakcijas. Uz šādi izveidotas stājas bāzes iespējams veidot selektīvu apzinātu motoriku (kustības). Pastāvīgi atkārtojot, tiek panākta bērna izkļūšana no patoloģiskā kustību šablona un viņam iemācīta normālas stājas un kustību norises sajūta. Mērķa sasniegšanai nepieciešami ikdienas vingrinājumi un handlings.

Bieži vien ir lietderīgi papildus kustību terapijai pacienta stājas un kustību iespējas atbalstīt ar dažādiem palīglīdzekļiem. Tiem jānodrošina tikai nepieciešamā palīdzība. Bieži vēlams ir piemērots sēdeklis ar cietu virsmu un atzveltni, kā arī ar pilnas pēdas balstu. Kā ortopēdiska palīdzība ir šinas un atbalsti kāju zonā, taču šo palīglīdzekļu balsts nedrīkst ierobežot kustību iespējas, īpaši tādas šinas un balsti, kas pacientiem palīdz vieglāk noturēt ķermeņa svaru, ↓-ot ortopēdiskas komplikācijas. Bieži vēlamas ir stabilizējošas palīgierīces pēdas rajonā, piemēram, apakšstilbu šinas, kurpju ieliktņi vai ortopēdiskas kurpes ar pastiprinātu korpusu.