Vai ar bērna kājām viss kārtībā?
Otrdiena, 17 augusts 2010 12:31

Dažādās vecuma grupās bērnu pēdām, kāju formai un gaitai ir savas īpatnības. Arī problēmas var būt ļoti dažādas, tāpēc nav iespējams nosaukt visiem vienotus kritērijus, kad būtu jāved bērns pie ortopēda.

Katrā ziņā nav labi nēsāt sevī šaubas par bērna veselību, tai skaitā arī ortopēdisko veselību. Vecākiem ir jāsaņem atbildes uz jautājumiem, kuri rodas ikdienā, vērojot savu bērnu.

Necensties apsteigt dabu

Pirmajā dzīves gadā cilvēka pēda vēl nav paredzēta balsta funkcijai, tāpēc aplami rīkojas vecāki, kuri iegādājas dažādus staiguļus un liek tajos bērnus 7–8 mēnešu vecumā vai arī aktīvi māca staigāt mazuli, kurš pats vēl neceļas kājās. Šajā vecumā bērniem vēl ir vājš saišu aparāts, turklāt parasti viņi ir diezgan apaļīgi, tāpēc pāragra staigāšana ļoti nelabvēlīgi iespaido gan pēdu, gan arī kāju formu un tālāk – bērna veselību kopumā.

Pirmie soļi

Kad bērniņš aptuveni gada vecumā sāk celties kājās un staigāt, ir jāparūpējas, lai viņam būtu piemēroti apavi. Jau mūsu vecmāmiņas zināja, ka ir vajadzīgi kārtīgi šņorējami zābaciņi, kas apņem potītes, ka vajag, lai to papēži būtu zolītes biezumā un lai zābaciņiem būtu plata maliņa, kas nodrošina lielāku saskares virsmu ar zemi un neļauj bērna pēdiņām ļodzīties. Jāļauj, lai bērniņš staigā tik, cik pats grib.

Kamēr pēda aug

Pēda saglabā savas augšanas spējas, kamēr vien tās daudzajos kauliņos nav slēgušās augšanas zonas. Taču maza bērna un pusaudža fiziskā attīstība ne vienmēr ir pietiekama, lai šos kauliņus apņemtu labs, attīstīts muskuļu un saišu aparāts. Tāpēc, kamēr bērns aug, ir jānodarbojas ar plakanās pēdas profilaksi. Šim nolūkam vislabākie ir laika pārbaudi izturējušie paņēmieni, kas daudziem patiesībā sen zināmi. Vasarā ieteicams staigāt basām kājām pa zāli, smiltīm, akmentiņiem, jo viss, kas viegli duras pēdā un liek tai savilkties gluži kā plaukstai dūrē, kalpo treniņam. Efektīvi ir arī vienkārši vingrinājumi: zīmulīša ripināšana, kabatlakatiņa pacelšana, avīzes plēšana, izmantojot kāju pirkstus; celšanās uz pirkstgaliem u.c. Skatoties televizoru, rotaļājoties vai lasot, bērnam ieteicams sēdēt turku pozā, toties nevēlama ir tupēšana uz ceļiem.

Dažreiz bērniņš staigā kā lācītis ķepainītis – pēdas priekšējo daļu griež uz iekšu. Protams, jāpaskatās, vai daba nav savērpusi tos kauliņus, vai tur neslēpjas kāda slimība, bet tas ir ārkārtīgi reti. Bērns šādi iet tāpēc, ka tā viņam ir ērtāk, un to sauc par pēdu funkcionālu rotāciju uz iekšu. Tikai aptuveni astoņu gadu vecumā mēs sākam iet paukotāja pozā, kad pēdas rotē uz āru.

Vai viņam ir plakanā pēda?

Vecāki par šo problēmu ir daudz dzirdējuši, tāpēc reizēm atved pie ārsta pavisam mazus bērnus un paziņo: mums ir plakanā pēda. Par plakano pēdu varam runāt tikai tad, kad bērniņš ir piecēlies vertikāli un viņa kājas jau kādu laiku saņēmušas vertikālu slodzi, tātad labi ja no 2 gadu vecuma. Līdz tam pēdiņa ir kā pīrādziņš, ar labi izteiktu zemādas tauku kārtu. Dažādiem ortopēdiem ir atšķirīga attieksme pret šo jautājumu. Piemēram, amerikāņu ortopēdi palūdz bērnu piecelties uz pirkstgaliem un, ja tad pēdas gareniskā velve parādās (un vairumam parādās), viņi atzīst, ka tā nav īstenā plakanā pēda, bet gan fleksibla (lokana) pēda un bērnam nav nepieciešami supinatori – ortopēdiskās zolītes. To skaidro šādi: kad bērniņš stāv, mēs tā īsti neredzam pēdas velvi, jo tā ir saplacināta saišu aparāta vājuma dēļ, bet, paceļoties uz pirkstgaliem, balstoties uz pēdas priekšējās daļas, tiek iedarbināti muskuļi, kuri atjauno velvi, un mēs to redzam. Šiem muskuļiem ir jāļauj attīstīties, staigājot basām kājām un veicot minētos vingrojumus. Ja ieliksim apavos supinatorus, kauli gan izvietosies pareizi, bet muskuļi atrofēsies vēl vairāk. Zolītes ir vajadzīgas tikai tiem bērniņam, kuriem patiešām konstatē plakano pēdu, kuri sūdzas par kāju nogurumu un sāpēm pēc slodzes. Supinatoriem jābūt individuāli izvēlētiem. Mūsdienu tehniskās ortopēdijas iespējas ir lielas, ir jauni materiāli, jauna pieredze, pastāv izvēle, bet bez ortopēda ziņas šos izstrādājumus tomēr nevajadzētu iegādāties. Tāpat arī jāsaprot, ka līdz ar supinatoru ielikšanu apavos problēma vēl nebūs atrisināta.

Vajadzīga fiziskā attīstība

Nereti par ortopēdu pacientiem kļūst pusaudži, kuri augumā apdzinuši savus vecākus, bet, redzot viņu slikto stāju, apaļo muguru ar skoliozes pazīmēm un izgāzto vēderu, kļūst skaidrs, ka trūkst attīstīta muskuļu un saišu aparāta, kas saturētu šos izstīdzējušos kaulus. Ilgas stundas skolā, mazkustīgs dzīvesveids mājās pie datora un televizora. Ne vienmēr pieejamas sporta nodarbības ārpus skolas. Tas negatīvi iespaido visu organismu, tāpēc svarīgi ir rūpēties par bērnu fizisko attīstību. Sporta veidi jāizvēlas tā, lai treniņi kalpotu veselības stiprināšanai un sniegtu pozitīvas emocijas, nevis būtu orientēti uz rekordu sasniegšanu, jo dzīšanās pēc rekordiem allaž saistīta ar pārslodzi. Nodarbību veidus ieteicams izvēlēties, ņemot vērā bērna stāju, fizisko kondīciju un attīstību. Piemēram, ieteicama ir peldēšana, kas attīsta stāju, nostiprina muskuļus, norūda. Jebkurām sporta nodarbībām jānotiek profesionāla trenera vadībā, ar iesildīšanos un pareizi dozētu slodzi. Ortopēdi skeptiski raugās uz ekstrēmajiem sporta veidiem, kas bieži noved pie traumām.

Sagādājiet ērtus apavus

Izvēloties bērniem apavus, dodiet priekšroku tiem, kuros kāja ērti jūtas un kuriem ir ortopēdiski pareizs iekšējais reljefs. Apavi nedrīkst būt pārāk mīksti, jo tādos pēda sašķiebjas. Mājās nav labi staigāt ar zeķēm pa gludu grīdu, tāda virsma nekairina pēdu un neliek strādāt muskuļiem. Var valkāt iešļūcamas čības – lai tās turētos kājās, mums nedaudz jāsavelk kāju pirksti, un tā tiek darbināti muskulīši. Bērnu mājas apaviem jāapņem pēda. Tās var būt sandalītes slēgtu purngalu, paaugstinātu kapi un siksniņu priekšā.

Meitenēm daudz ļaunuma spēj nodarīt augstpapēžu kurpes. Tās valkājot, tiek pārslogota pēdas priekšējā daļa. Tā kā saišu aparāts ir vājš, seko šķērsvelves saplacināšanās – tā pati, kas parasti raksturīga pusmūža sievietēm: pirksti vēdekļveidīgi izvēršas, izspiežas pirmā pirksta pamatnītes kauliņš, pirmais pirksts virzās virsū otrajam, ir jāmeklē platāki vai mīkstāki apavi. 13–14 gadus vecas meitenes, kurām deformācija jau saistīta ar sāpēm, grūtībām valkāt apavus, ir jāveic koriģējošā osteotomija un jāievieto kaulā skrūves, mērķis ir atvieglot pacienta ciešanas, un te vairs nevar palīdzēt tabletes, supinatori, protektori un ieliktnīši starp pirmo un otro pirkstu, tāpēc jāoperē.

Kad jādodas pie ortopēda

Apspriedieties ar ārstu, ja jums ir aizdomas, ka bērnam varētu būt X veida kājas (ceļgali pārāk ieliekti uz iekšu un saskaras, apakšstilbi izvērsti uz āru, starp potītēm paliek sprauga) vai O veida kājas (ceļgali un apakšstilbi izliekti uz āru, bet, saliekot kopā potītes, ceļgali nesaskaras), ja ievērojat, ka bērna apavi stipri dilst pēdas ārējā vai iekšējā malā, ja bērns, salīdzinot ar citiem, pārāk izteikti liek pēdas uz iekšu. Kad bērns jau spēj pastāstīt par savām sajūtām, neatstājiet bez ievērības viņa žēlošanos par nogurušām vai sāpošām kājām, jo tās var liecināt arī par slimībām, varbūt ir vajadzīga ortopēda konsultācija, rentgena izmeklēšana un pēc tam – ārstēšana.

Šobrīd finansiālu apsvērumu dēļ valsts nenodrošina bērnu ķirurga profilaktiskās apskates pirmajā dzīves gadā, kā tas bija agrāk. Pirmoreiz bērnu apskatīja jau dzemdību nodaļā, jo tādas problēmas kā gūžu displāziju, iedzimtas greizās pēdas vai šķībo kaklu var konstatēt jau jaundzimušajiem un laikus uzsākta ārstēšana dod labus rezultātus. Nākamā apskate bija 3–4 mēnešu vecumā un vēl viena – pēc tam, kad bērns jau piecēlies stāvus un ārsts var novērtēt, kādas ir pēdas, kāda – kāju forma, kā bērns apgūst staigāšanu. Tagad tas atstāts ģimenes ārstu ziņā, bet dzemdību nodaļā bērna apskati veic neonatalogs.

Vecākiem jābūt vērīgiem un nav jābīstas uzdot jautājumu: vai ar manu bērnu viss kārtībā? Jo sevišķi, ja tas ir vienīgais bērns ģimenē un nav ar ko salīdzināt, nekautrējieties vērsties pie ortopēda. Ar ģimenes ārsta nosūtījumu konsultāciju var saņemt bez maksas.

http://www.tvnet.lv/sievietem/dzive/69517-vai_ar_berna_kajam_viss_kartiba