Kas ir apziņa un zemapziņa?
Svētdiena, 28 februāris 2010 13:36


Tā sauc visas tās jūtas un domas, kuras jūs apzināties un kuras spējat raksturot un izanalizēt, lai izmantotu sava, cilvēku un  situāciju stāvokļa novērtēšanai, lēmumu pieņemšanai un turpmākai darbībai. Piemēram, ja izjūtat dusmas  un domājat par savu priekšnieku: „Viņš ir nekompetents, slinks un neorganizēts,”  ir skaidrs, kas ir  dusmu cēlonis - tas, ka jums, tādam gudram, nākas pakļauties tik nenozīmīgam cilvēkam. Pamatojoties uz apzinātām pārdomām, jūs pieņemat apzinātu lēmumu – mainīt darbu. Jūsu dusmas pāriet.

Apzinātas jūtas un domas ir labas tādēļ, ka jūs tās kontrolējat un tas ļauj jums būt situācijas noteicējam, rīkoties kā vēlaties  un nepārdzīvot jūsu izvēles dēļ. Ja neesat paspējis atrast  jaunu vietu, tad apvaldiet sevi, pacietiet trulā priekšnieka sabiedrībā vēl pusgadu, negraužot viņu un pats nesaslimsiet ar neirozi, apspiežot dusmas sevī. Bet, ja esat izlēmis dot vaļu savām dusmām, izlamāt priekšnieku un aiziet, kur acis rāda, aizcērtot durvis, zināt, ar ko riskējat, nenomocieties ar pašapvainošanu un sevis plosīšanu par tēmu  „Kāpēc es tādas muļķības sastrādāju.....”. Atbilde jums skaidra: „Gribēju un sastrādāju. Tāda mana griba. Tagad pašam nāksies tikt galā.”

To var saukt par cilvēka psihes pamatu – tās plašajos apcirkņos glabājas stipras un vienkāršas jūtas , kas balstītas uz mūsu instinktiem – „gribu ēst”, „gribu drošību un jumtu virs galvas”, „gribu seksu”, „gribu iznīcināt ienaidnieku”. Turpat atrodas mūsu priekšstati par sevi - „es esmu spītīgs, labs un neaizsargāts”  un apkārtējās pasaules novērojumi, kuri šobrīd nav vajadzīgi, bet var būt noderīgi grūtā brīdī  un tad izleks no zemapziņas apcirkņiem, ietekmēs mūsu lēmumus, bet mēs atzīsim: „Lūk, intuīcija nostrādāja!”

Zemapziņā atdusas tēli, vēlmes, darbības un mērķi, kuri mums vajadzīgi tik bieži, ka mēs nenoslogojam apziņu, pastāvīgi pārdomājot par to piepildīšanu, tāpat kā nedomājam par līdzsvaru ejot. Piemēram, vīriešu zemapziņā iespiedies „labas mammas” tēls, pēc tā līdzības  vīrietis izvēlas sev sievu, vai „sliktas mammas”  - un tad viņš meklē sev sievieti, izejot no pretējā. Un nemaz par to neaizdomājas ne pirmajā, ne otrajā gadījumā, tā kā abās situācijās izdara veiksmīgu izvēli, un viņam nav nepieciešams nodarbināt savas dārgās „pelēkās smadzeņu šūniņas”, pārdomājot par to, kādā veidā viņš atradis sev brīnišķīgu sievu.
Grūtības un nepatikšanas rodas tad, kad cilvēks zemapziņā mītošo tēlu dēļ, pastāvīgi izdara nepareizo izvēli. Piemēram, vīrietis apprecas ar īstām muļķēm, šķiras no tām un atkal atrod sev tādas pašas. Viņam nesaprast, ka viņš atrod tās, kuras viņam neder, tāpēc ka viņa zemapziņā iespiedies skandalozās un muļķīgās mammas tēls, plus vēl autoritāra tēva tēls, kurš ievieš viņā pārliecību, ka citādāku sieviešu nemēdz būt – „visas sievietes – muļķes nelaimīgās”. Un viņš seko neapzinātām tēva pavēlēm: „visas viņas – muļķes”, bet, „ja nav muļķe – tad tā nav sieviete”, izvēlas tikai skandalozas muļķītes. Ar prātu viņš saprot, ka sievietes ir dažādas. Bet prāts zemapziņai nav pavēlnieks. Par maz ir zināt – vajag izjust un izprast, pārdzīvot un ieviest jaunu tēlu un jaunu zemapziņas darbības modeli, lai automātiski izvēlētos tās, kuras patīk un ir piemērotas kopdzīvei.
Zemapziņā mīt mūsu dzīves spēku krājumi – tie stimuli, kas mūs mudina uz
visdažādākajiem sasniegumiem – sākot no mīlestības meklējumiem un profesijas izvēles, līdz iespējai izrauties uz priekšu, nopelnīt daudz naudas, aplaimot ar labdarību puspilsētas, izaudzināt ģeniālus bērnus vai apceļot pasauli uz mīļotā darba rēķina. Tie, kuriem saikne starp apziņu un zemapziņu ir bloķēta, cieš no tā, ka viņiem nav spēka dzīvot, no skumjām, vēlmju trūkuma, saguruma un depresijas.
Zemapziņā glabājas daudz nepatīkamu notikumu un pārdzīvojumu.   Kā saka: „No dziesmas vārdus neizsvītrosi”, un ja tas ir noticis – tātad noticis. Pagātni nevar mainīt, bet var apslāpēt atmiņu izraisītās sāpes: visu slikto paslēpt zemapziņā un aizslēgt ar atslēgu. Pagājušo problēmu atbalss dažreiz ietekmē mūsu garastāvokli, it kā bez iemesla izraisa vieglas skumjas, bet ne stipras un ne mokošas. Dažreiz  pēc kādas stipras bērnības traumas  visa personība izmainās un tiek formēta tādā veidā, lai pasargātu „lādi ar briesmīgo pagātnes džinu”  no netīša pieskāriena vai vārda. Un tad mēs rīkojamies neloģiski un apkārtnei nesaprotamā veidā, lai tikai nesagrautu nepatikšanu glabātuvi un neizlaistu džinu no pudeles.
Bet vēl tur dzīvo mūsu sabiedrībai aizliegtas jūtas – piemēram, mamma apskauž meitu par to, ka tā ir jauna un viņai ir piekrišana jauniešu vidū. Meita ir greizsirdīga uz mammu tēta dēļ. Dēls nikns uz tēvu – viņš ir stiprāks, gudrāks un visu laiku dēlu nomāc. Nekā šausmīga vai noziedzīga šajās jūtās nav – tās, neapzinātā veidā, mudina mammu uz plastisko operāciju un nodarbībām fitnesa klubā, meita atrod puisi,  līdzīgu tēvam un pat vēl labāku, dēls met izaicinājumu tēvam un veido brīnišķīgu karjeru. Problēmas sākas tad, kad skaudība, mīlestība un greizsirdība ir pārāk stipras un pakļauj sev cilvēka uzvedību, bet viņš nezina, kādēļ tā rīkojas. Mamma pastāvīgi bar meitu, bet pēc tam pārdzīvo, mokās sirdsapziņas pārmetumos. Greizsirdīgā meita izaug un neapprecas – otra tēva taču nav. Dēls uzskata, ka viņš nekad nevarēs sasniegt tēva augstienes, tāpēc nav vērts censties, dzer un kavē nodarbības universitātē. Dažreiz cilvēks piedzimst ar milzīgu skaudības vai niknuma uzkrājumu  un to nav iespējams īstenot dzīvē, lai viņa rīcības rezultātā  sabiedrība nemestos virsū un neiznīcinātu viņu. Tas rāda milzīgo spriedzi.
Parasti apziņa un zemapziņa visu laiku apmainās ar informāciju un enerģētiskiem impulsiem, pateicoties kuriem mēs teicami sadzīvojam ar apkārtējiem, neizšķiežam laiku liekām pārdomām, tiekam skaidrībā par savām vēlmēm un sasniedzam to, ko vēlamies.

Avots: www.psihoanalitikis.lv

http://www.abstrakcija.lv