Psihisko traucējumu klasifikācija un Minhauzens
Ceturtdiena, 29 decembris 2011 16:35
Krievijas armijas Braunšveigas kirasieru pulka virsnieki un karavīri.

Hieronīms Kārlis Fridrihs fon Minhauzens nomira ar trieku 1797.gada 22.februārī, pamests vientulībā un apsmieklā. Viņš apbedīts Bodenverderā, Kemnādes klostera baznīcā. Drīzumā arī radās apzīmējums „Minhauzena fenomens”, kas patiešām ir reta parādība, ka vēl divsimt gadus pēc nāves tiek daudzināts cilvēks, kas nav veicis ne zinātniskus atklājumus, ne guvis ievērību mākslā vai literatūrā, kas nav vadījis karagājienus, nav dibinājis partijas un valstis. Kā zināms, par Minhauzenu ir sarakstīti vairāki simti grāmatu un atsevišķi raksti, viņam veltītas daudzas kinofilmas, lugas, pastmarkas, trīs muzeji: Vācijā, Krievijā un Latvijā, Duntē. Viņa vārds tiek lietots medicīnā un filosofijā, kā apzīmējumu to plaši izmanto sadzīvē un politikā, taču diemžēl - ar dažādu nozīmi, reizēm pat aizskarot viņa cieņu.

Medicīnas literatūrā bieži tiek runāts par „Minhauzena sindromu”, lai raksturotu pacientu ar pārbagātu fantāziju. Visai izsmeļošu šā sindroma aprakstu atrodam profesora Ilmāra Lazovska grāmatā „Klīniskie simptomi un sindromi”: „Pacienti, visbiežāk medicīnas darbinieki, apmeklē slimnīcas un poliklīnikas ar visdažādākajām sūdzībām, kuras parasti ir konkrētas un savstarpēji sakarīgas. Tas nereti maldina pat augsti kvalificētus speciālistus.(..) Parasti visi minētie pacienti ir ar labām zināšanām medicīnā; tie nekad nerada ļaunprāša vai psihiski slima cilvēka iespaidu."

Filosofijā savukārt pazīstama „Minhauzena trilemma”, ko ieviesis 20. gs. vācu filozofs, kritiskā racionālisma pārstāvis Hanss Alberts sakarā ar diskusijām par pēdējā pamatojuma problēmu. Ja vienu atziņu pamatojam ar otru, tad tā prasa atkal savu pamatojumu un tā joprojām, kamēr izveidojas bezgalīga pamatojumu virkne. Virkni patvaļīgi pārtraucot, rodas t.s. loģiskais aplis - pamatots tiek ar to, kas pats prasa pamatojumu. Tie, kas tā rīkojas, uzskata Alberts, līdzinās Minhauzenam, kurš, iegrimis muklājā, izvelk pats sevi ārā aiz bizes.

Attiecībā uz garīgo traucējumu/slimību definīcijām un klasifikāciju nepastāv pilnīga vienprātība - tās lielā mērā ir atkarīgas no dažādos apstākļos un dažādās sabiedrībās pastāvošo sociālo, kulturālo, ekonomisko un juridisko aspektu konteksta. Saskaņā ar PVO sniegto informāciju, norisinās intensīvas debates par to, kādi stāvokļi būtu jāuzskata par garīgiem traucējumiem un vai definīcijā iekļaut tikai garīgas slimības, vai arī garīgu atpalicību, personības traucējumus un toksikomāniju.

Lielākā daļa starptautisko zinātniskās literatūras avotu izvairās no termina „garīgās slimības” lietošanas, tā vietā izvēloties terminu „garīgie traucējumi”. Tomēr dažkārt „garīga slimība” tiek izmantots kā galvenais termins garīgu traucējumu apzīmēšanai. Termins „smaga garīga slimība (SGS)” dažreiz tiek lietots, lai apzīmētu smagākus un ilgstošākus traucējumus, kamēr „garīgās veselības problēmas” dažkārt izmanto kā plašāku terminu vai arī vieglāku vai pārejošāku problēmu apzīmēšanai.

SSK - 10 jeb Starptautiskā slimību, traumu un nāves cēloņu slimību klasifikācija (ICD – International classification of diseases) ir starptautiska standarta diagnožu klasifikācijas sistēma. Šī sistēma ir spēkā Eiropā kopš 1994. gada, bet Latvijā – kopš – 1996. gada. Tā ietver garīgos un uzvedības traucējumus, un to veido 10 galvenās grupas:

  • Organiski (t.sk. simptomātiski) garīgi traucējumi

  • Garīgi un uzvedības traucējumi, kas radušies psihoaktīvu vielu lietošanas rezultātā

  • Šizofrēnija, šizotipiski traucējumi un murgi

  • Garastāvokļa (afektīvi) traucējumi

  • Neirotiski, ar stresu saistīti un somatoformi traucējumi

  • Uzvedības sindromi, kas saistīti ar fizioloģiskiem traucējumiem un fiziskiem faktoriem

  • Personības un uzvedības traucējumi pieaugušajiem

  • Garīgā atpalicība

  • Psiholoģiskās attīstības traucējumi

  • Uzvedības un emocionālie traucējumi, kas parasti sākas bērnībā vai pusaudža vecumā

  • Neprecizēti garīgi traucējumi

Klasifikācijas sistēma DSM-IV, ko 1994. gadā apstiprinājusi Amerikas Psihiatrijas asociācija, raksturo garīgos traucējumus kā „klīniski nozīmīgu uzvedības vai psiholoģisku sindromu vai īpašību, kas rodas indivīdam, ir saistīta ar konkrētām ciešanām vai darbnespēju, vai ar nozīmīgi palielinātu saslimšanas risku”, taču tā arī min, ka „neviena no definīcijām adekvāti nenosaka precīzas koncepta „garīgi traucējumi” robežas, un dažādās situācijās nepieciešamas dažādas definīcijas”. DSM arī konstatē, ka „nav jāuzskata, ka katra garīgo traucējumu kategorija ir pilnīgi atsevišķa vienība ar absolūtām robežām, kas to atdala no citiem garīgiem traucējumiem vai garīgās veselības.”

DSM-IV-TR sastāv no piecām asīm (līmeņiem), pēc kurām var novērtēt traucējumus. Šīs asis ir:

1. ass. Klīniskie traucējumi (visi garīgie traucējumi, izņemot personības traucējumus un garīgo atpalicību)

2. ass. Personības traucējumi un garīgā atpalicība

3. ass. Vispārīgi medicīniskie stāvokļi (tiem jābūt saistītiem ar garīgiem traucējumiem)

4. ass. Psihosociālas un vides problēmas (piemēram, ierobežots sociālā atbalsta tīkls)

5. ass. Vispārējais funkcionalitātes novērtējums (psiholoģiskās, sociālās un profesionālās funkcijas tiek novērtētas garīgās veselības un smagu garīgu traucējumu kontekstā)

Galvenās DSM traucējumu kategorijas ir šādas:

 

DSM grupa

Piemēri

Traucējumi, kas parasti pirmoreiz tiek diagnosticēti zīdaiņiem, bērniem vai pusaudžiem.

Garīga atpalicība, autisms

Delīrijs, demence un amnēzija, un citi kognitīvi traucējumi

Alcheimera slimība

Garīgi traucējumi, kas radušies vispārējā medicīniskā stāvokļa dēļ

Ar AIDS saistīta psihoze

Traucējumi, kas saistīti ar dažādu vielu lietošanu

Alkoholisms

Šizofrēnija un citi psihotiski traucējumi

Murgi

Garastāvokļa traucējumi

Klīniskā depresija, bipolārie traucējumi

Trauksmes stāvokļi

Vispārējs trauksmes stāvoklis

Somatoformi traucējumi

Somatizācija

Izdomāti traucējumi

Minhauzena sindroms

Disociatīvi traucējumi

Disociatīvi personības traucējumi

Seksuāli un dzimuma identitātes traucējumi

Dispareunija, dzimuma identitātes traucējumi

Ēšanas traucējumi

Anorexia nervosa, bulimia nervosa

Miega traucējumi

Bezmiegs

Impulsu kontroles traucējumi, kas nav klasificēti citur

Kleptomānija

Adaptācijas traucējumi

Adaptācijas traucējumi

Personības traucējumi

Narcistiski personības traucējumi

Citi traucējumi

Tardīvā diskinēzija, varmācība pret bērnu

SSK un DSM klasifikāciju shēmas ir vispāratzītas psihiatrijā. Vairākās aptaujās noskaidrots, ka gadījumos, kad pieejama ir tikai viena no tām, SSK-10 tiek izmantota biežāk, un to vairāk izmanto klīniskajā praksē un apmācībā, savukārt DSM-IV biežāk tiek izmantota zinātniskiem mērķiem.

info: http://www.limbazubiblioteka.lv un http://www.gsk.lv/Psih-trauc-klasifikacija.html


 

Pievienot komentāru