Trešā sporta stunda ir pirmais solis
Ceturtdiena, 27 marts 2014 14:15

Lai aktualizētu bērnu un jauniešu mazkustības problēmu, tās radītās sekas un meklētu kopīgu risinājumu ar ministrijām un sabiedriskām organizācijām, Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) 25. martā rīkoja diskusiju „Kustība un fiziskās aktivitātes Latvijas bērnu veselības sistēmā”. LĀB atgādina, ka 20% Latvijas jaunāko klašu audzēkņu ir liekais svars vai pat aptaukošanās. Latvijas skolēns interneta spēlēs vai sociālajos tīklos darbdienā pavada vidēji 3 – 4, bet brīvdienās – vairāk nekā 5 stundas. Tāpēc ierosinājums ieviest trešo sporta stundu nedēļā ir tikai viens no pasākumiem, kas jāveic, lai mainītu sabiedrības attieksmi pret fiziskām aktivitātēm.

Diskusijā „Kustība un fiziskās aktivitātes Latvijas bērnu veselības sistēmā” piedalījās sporta pedagogi, rehabilotologi, uztura speciālisti, Saeimas deputāti, Veselības, Izglītības un zinātnes ministrijas, Slimību profilakses un kontroles centra pārstāvji un sabiedriskās organizācijas.
Slimību profilakses un kontroles centra (SKPC) vecākā sabiedrības veselības analītiķe Iveta Pudule klātesošos informēja par SKPC veiktā pētījuma datiem, kas atklāj – katram ceturtajam pirmklasniekam ir liekais svars. Kopš 90. gadiem, kad aptaukošanās bija 10% bērnu, tagad statistikas skaitlis tuvojas 20%. Tas liecina, ka bērnu un jauniešu ikdienā ir par maz kustību un fiziskās aktivitātes.
Latvijas skolēns interneta spēlēs vai sociālajos tīklos darbdienā vidēji pavada trīs līdz četras, bet brīvdienās – vairāk nekā piecas stundas. Tomēr Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ignorē pasaulē pierādīto, ka regulāras sporta nodarbības paaugstina sekmes. Ar apgalvojumu, ka bērnu slodze esot par lielu, gadu no gada tiek atlikta trešās sporta stundas ieviešana.
Sporta ārste Sandra Rozenštoka diskusijā norādīja, ka prieks sportot bērnam jārada jaunākajās klasēs:   „Skolās vajadzētu vismaz trīs sporta stundas nedēļā, lai bērna organisms attīstās kopumā – tas ir ilgstošs ieguldījums visa mūža garumā.”  IZM parlamentārais sekretārs Andis Geižāns atzina, ka ministrija nav pret trešās sporta stundas ieviešanu mācību procesā, tomēr atgādināja, ka šīs idejas īstenošana ir sarežģīta un prasa papildus finansējumu. Vienlaikus A. Geižāns ierosināja pārskatīt izglītības programmas saturu, izstrādājot jaunus sporta kā mācību priekšmeta standartus: „Trešā sporta stunda var būt gan īss vingrojumu komplekss skolas koridorā, gan kopīgs klases pārgājiens uz mežu.”Savukārt Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) ģenerālsekretārs, olimpiskais vicečempions Žoržs Tikmers uzskata, ka galvenais ir radīt bērnos motivāciju sportot, tad nedēļā četras stundas veltīt fiziskām aktivitātēm nebūs grūti: „Arī ar ierobežotiem resursiem valstī var paveikt lielas lietas.”
Sporta stundās dažādu iemeslu dēļ nepiedalās vairāk nekā 30%  klases audzēkņu. To diskusijā apstiprināja  fizioterapeite Nadija Strazdiņa, norādot, ka katrs septītais skolēns sporta stundās sēž malā, jo viņam ir ārsta atbrīvojums no sporta stundām. „Ārstiem vajadzētu noteikt, kādas intensitātes slodze bērnam ir atļauta, jo uz skolu taču viņš var atnākt, tad var arī kustēties. Ja palielinās sporta stundu skaitu, tas nepalielinās apmeklētību,”secināja N. Strazdiņa.
Nacionālā Rehabilitācijas centra „Vaivari” valdes priekšsēdētāja Anda Nulle akcentēja kustību nozīmi bērniem ar funkcionāliem traucējumiem: „Bērniem ar invaliditāti kustēties vajadzētu ne tikai, lai labi attīstītos, bet arī, lai samazinātu lieko svaru. Šo bērnu vecāki ir nobijušies, nezina, kur griezties pēc palīdzības, bet arī slimi bērni var sportot.”
„Māmiņu kluba” vadītāja un divu dēlu māmiņa Sandija Salaka atzina: „Vienīgās zāles pret datorspēlēm bērniem ir sports. Mani bērni mācās skolā, kur  stundas ir kvalitatīvi piepildītas, notiek arī koriģējošā vingrošana un ritmikas nodarbības.”Tomēr, kā norādīja S. Salaka, visās skolās šādas prakses nav, bērnu izvadāšana uz ārpusklases nodarbībām vecākiem rada problēmas, tāpat viņiem trūkst zināšanu, kādas aktivitātes un kurā vecumā ir piemērotas bērnam.
Saeimas deputāte Ilze Viņķele ierosināja pašvaldībām organizēt sporta laukumus mikrorajonos, plānojot pilsētvidi, veidot arī, piemēram, veloceliņus, skrituļdēļu rampas, meža un rāpšanās takas un tml. „Dzīve notiek arī ārpus skolas sporta stundām, un vajag ieguldīt nevalstiskajās organizācijās.”
Diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka šī problēma jārisina vairāku nozaru ministrijām sadarbojoties, gan Veselības, gan Izglītības un zinātnes ministrijām, aicinot talkā arī nevalstiskās organizācijas un sabiedrību. Vienlaikus tika akcentēts, ka liela loma ir arī audzināšanai ģimenē,  ja vecāki paši sportos, kustības mīlēs arī bērni.

LĀB rosina izstrādāt prasības pilsētvides plānošanā, kas noteiktu pilsētu un novadu atbildību jaunu sporta laukumu, veloceliņu un skeitparku izbūvē, vienlaikus palielināt kvalitatīvu sporta stundu īpatsvaru ne tikai skolās, bet arī pirmskolas izglītības iestādēs, īpašu vērību veltot bērniem no 2 gadu vecuma, kā arī bērniem ar īpašām vajadzībām. LĀB prezidents Pēteris Apinis: „Prasības pilsētplānojumā virzīsim Pašvaldību savienībā un Vides un reģionālajā ministrijā. Savukārt Izglītības un zinātnes ministriju rosināsim definēt sportam paredzēto finansējumu interešu izglītībā, izstrādāt kavlitatīvus sporta stundu  standartus, sākot no bērnu dārza līdz augstskolai, kā arī iekļaut sporta nodarbības valsts studiju programmās. Par bērnu veselību ir jārunā valsts mērogā. ”Informācija ir Latvijas Ārstu biedrības mājas lapā.

MAMS VIEDOKLIS.

Pirmkārt, par nepieciešamību.
3. sporta stunda ir ļoti vajadzīga. Bet viņai jābūt audzēkņu veselības uzlabošanai nevis tikai skaitam. Jo pašreiz Slimību profilakses un kontroles centra pētījuma dati liecina, ka liekais svars un aptaukošanās ir nopietna sabiedrības veselības problēma.
Bet ir vēl problēma – viena daļa skolēnu ir atbrīvota no sporta nodarbībam. Kā būs ar viņu veselību, vai tā uzlabosies, ja viņi vēl vienā sporta stundā būs pasīvie dalībnieki?
Varbūt ģimenes ārstiem vajadzētu konkrētāk norādīt no kādām aktivitātēm skolēns ir atbrīvots vai arī ieteikt vajadzīgās aktivitātes, lai nostiprinātu skolēna veselību.

Otrkārt, par skolotāju gatavību.
Vai sporta skolotāji ir gatavi strādāt? Kādas ir sporta skolotāju zināšanas medicīnā, vai viņi zin, kā jāstrādā ar skolēniem pēc, piemēram, elpošanas orgānu slimībām, ar skolēniem, kuriem ir dažādas hroniskas saslimšanas?
Kāda ir skolotāju attieksme pret mācību procesu? Cik skolotājs ir ieinteresēts, lai audzēknis justos labi sporta stundā?
Šodien aprunājos ar skolēnu, kurš pārvietojas riteņkrēslā. Uz jautājumu, ko viņš dara sporta stundā, viņš atbildēja – dažreiz, kad pārējiem netraucēju, pabraukāju ar riteņkrēslu.
Domāju, ka arī par šādiem skolēniem ir jādomā. Mums jāzina vai skolotājiem ir zināšanas par palīglīdzekļiem, kurus var izmantot, lai maksimāli skolēnu sagatavotu patstāvīgai un neatkarīgai dzīvei.
Pašreiz tuvojas nobeigumam mana promocijas darba pētījums, kur tieši  šīs problēmas būs izpētītas. Darbs „Sporta skolotāju attieksme pret mācību procesu”.

Treškārt, par resursiem.
Ja būs lielāks sporta stundu skaits, iespējams, vienā sporta zālē atradīsies vairākas klases. Vai visiem tur pietiks vietas? Kāda ir skolu materiāli-tehniskā bāze? Vai visām skolām ir standarta sporta zāle? Vai atradīsies līdzekļi, lai apmaksātu papildus stundu vadīšanu?

Sports. Vispārējās vidējās izglītības mācību priekšmeta standarts šeit.

Nadija

Attachments:
Download this file (Diskusijas daliibnieki.pdf)Diskusijas daliibnieki.pdf[ ]656 Kb