Emijas Pikler pedagoģijas principi
Otrdiena, 17 novembris 2009 22:31

Rīgā notika seminārs „Pašiniciatīvas atbalsts bērniem ar īpašām vajadzībām pēc Emijas Pikler pedagoģijas principiem”, kuru vadīja Vācu speciāliste – fizioterapeite vairāku grāmatu autore Monikas Aly. Monika Aly pārstāv Emmi Pikler asociāciju Berlīnē un ir tās vadītāja.

Emmi Pikler bija ārste un pedagoģe Ungārijā, viņa aktīvi darbojas ar bērniem ar īpašām vajadzībām, viņa izstrādāja filozofiju par bērna aprūpi. 1984.g. viņa nomira un tagad viņā vārdā Ungārijā ir nosaukt institūts - Piklera institūts, kur atbalsta viņas ideju.

Pikler pedagoģijas nozīme bērniem ar īpašām vajadzībām.

Bērna aprūpe:

  1. Lēnas, atkārtotas darbības/kustības ģērbjot vai noģērbjot un vannojot, bērnam dod drošības sajūtu, uzticību un orientēšanos telpā.
  2. Bērnam ir iespēja darboties līdzi, pieaugušais spēj uztvert un izsaukt smalkākas kustības.
  3. Aprūpes laikā komunicēt ar bērnu par to, ko tūlīt darīs. Valoda nedrīkst novērst, bet tā vada uz darbību.
  4. Bērnam nav nepieciešamas speļmantiņas, tās novērš no kopējās darbības.
  5. Attīstīt un veicināt uztveres spējas (sensomotorika):
    • kontakts ar rokām var dot labsajūtu un uzticības sajūtu;
    • tā ir iespēja iepazīt un veidot pozitīvu kontaktu ar savu ķermeni;
    • lēnas, pārskatāmas darbības stiprina uztveres saistību starp tuvām un tālām maņām, piemērām:

- drēbes pirms uzvilkšanas parādīt vai ļaut pašam izvēlēties (vizuāli),

- ļaut sasmaržot krēmu (oža),

- pieteikt bērnam darbības (audiālais),

- mainīt pozas ģērbjot (vestibulāri),

- kontakts ar rokām (taktilais),

- pēc vannas nosusināt un iesmērēt ar krēmu (proprioreceptīvi).

6. Pieaugušo uzmanība aprūpes laikā stiprina attiecības ar bērnu un atbalsta viņu personības attīstību.

Daži ieteikumi, kurus jāņem vērā pieaugušajiem aprūpējot bērnu:

  • Iepazīt bērnu,
  • Stiprināt savstarpējās attiecības,
  • Atbildība par fizisko neaizskaramību,
  • Atbildība un respekts par bērna attīstības ritmu,
  • Strukturēt apkārtējās vides ierobežojumus, atvieglot abpusējo uzmanību,
  • Humors un laiks ierosina bērna sadarbību un uzmanību,
  • Sarunāšanās aprūpes laikā palīdz ne tikai mijiedarbībai, bet arī vērš uzmanību uz darāmo darbību.

Ierosinājumi maltīšu veidošanai.

Pamatprincips: Bērnam jāgūst prieks par maltīšu ieturēšanu.

  • Audzināšanā nav galvenais, lai bērns ēst tīri un pastāvīgi,
  • Katram bērnam ir noteikta vieta,
  • Katrs bērns pats izlemj, vai viņš grib ēst un cik daudz
  • Palīdzēt, ja bērns sev vienmēr uzliek par daudz,
  • Ja bērns ir paēdis, viņš drīkst piecelties un klusām spēlēties,
  • Piemērots galda un krēsla sēdēšanas augstums, galdiem jābūt tik zemiem, ka krēsls ļauj mazam bērnam ar pēdām aizsniegt grīdu. Ar mazu krēslu arī mazs bērns spēj pats regulēt savu pozīciju pret galdu. Laba un droša sēdēšanas pozīcija atvieglo roku, plaukstu un galvas kustības. Tā mazais bērns spēj patstāvīgāk un brīvāk apgūt ēšanas tehnikas, vēl pietam, arī zīmēt un veikt citas darbības pie galda.
  • Piedāvāt visus galda piederumus (nazis, dakša un karote), bērns pats izlems ar ko viņš ēdis,
  • Mums visu laiku jābūt gataviem palīdzēt,
  • Ja bērnam ir vajadzīga palīdzība, viņš to saņem – nedrīkst spiest ēst pašam,
  • Saldais ēdiens nav atalgojums/apbalvojums!!!
  • Jāizvairās no gaidīšanas pie tukša galda – mazi bērni nespēj gaidīt, ja izsalkums ir liels!!!

Labvēlīgie apstākļi mazo bērnu patstāvīgai kustību aktivitāšu atbalstīšanai.

Telpiskai videi mazam bērnam vajadzētu būt ierosinošai un pārskatāmai. Tur, kur bērns jūtas drošs, viņš uzdrošinās izmēģināt jaunas lietas un paplašina savu kustību kompetenci. Bērns iemācās novērtēt savas kustību spējas, atpazīt briesmas/grūtības un iegūt paša drošību. Šī kvalitāte palīdz bērnam justies labi savā ķermenī, pašam sevi iepazīt un attīstīt lielu prieku par to, ko pats dara. Maziem bērniem ir nepieciešama vieta uz grīdas. Tā viņi bieži var mainīt savu pozīciju un izlīdzināt savu kustību nepieciešamību, kā arī savu vēl īso uzmanību fāzi. Bērniem ir nepieciešami priekšmeti, uz kuriem viņi spēj uzrāpties, caur kuriem viņi var izrāpot cauri un iekšā, kuros viņi var paslēpties. Telpiskai videi nevajadzētu būt pārāk stimulētai, bet arī ne ar par mazu stimulu (piem., stāvas trepes izaicina bērnu kaut ko izmēģināt, ko viņš vēl nespēj darīt, toties maz vai vienkāršie piedāvājumi nav pārāk ierosinoši).

Pieauguša loma ir:

  • Veidot apkārtējo vidi atbilstoši bērnu spējām,
  • Dot bērnam pietiekami daudz vietas uz grīdas,
  • Piedāvāt telpas, kuras ierosina kustību,
  • Atpazīt un novērst pārslodzi,
  • Pavadīt mazo bērnu pie saviem kustību eksperimentiem un iedrošināt, nevajadzētu viņu pierunāt uz kaut ko „augstāku”,
  • Kopā ar bērnu priecāties par maziem solīšiem,
  • Pārmērīga uzslava bērniem nav nepieciešama.

Seminārā bija izskatītas vairākas tēmas: bērnu attīstību, apkārtējas vides plānošana un iekārtošana, spēles nozīmē bērna attīstībā, bērnu ar īpašām vajadzībām novērošana (izvērtēšana), izpratne un viņu pašu aktivitātes atbalsts pēc Emmi Pikler pedagoģijas principiem, bērnu ar Dauna sindromu terapeitisks atbalsts, kompensatoriskais BCT attīstības koncepts.

nadija