Speciālā pedagoģija

Ievads

Speciālā pedagoģija ir nozare, kas attīstījusies līdz ar sabiedrības izpratni par cilvēku dažādību un nepieciešamību nodrošināt pielāgotu izglītību bērniem ar attīstības traucējumiem. Dažādos vēstures posmos un valstīs šī pedagoģijas joma tikusi apzīmēta ar atšķirīgiem nosaukumiem – defektoloģija, korekcijpedagoģija, rehabilitācijas pedagoģija, un speciālā pedagoģija, kas ir vispārpieņemtais termins mūsdienās. Katra no šīm definīcijām atspoguļo sabiedrības konkrētā laika uzskatus par atšķirīgo bērnu izglītošanu, kā arī zinātnes izpratni par cilvēka attīstību un tās traucējumiem.

Šī terminoloģiskā daudzveidība apliecina gan zinātnes attīstību, gan nepieciešamību precīzi definēt šīs jomas mērķus un darbības virzienus. Lai gan termins “defektoloģija” mūsdienās vairs netiek izmantots, arī pašreizējais jēdziens “speciālā pedagoģija” dažkārt tiek vērtēts kā nepilnīgs, jo tas pilnībā neaptver visus aspektus, kas saistīti ar bērnu attīstības īpatnībām un vajadzībām.

Raksta mērķis ir aplūkot dažādu terminu vēsturisko izcelsmi, to semantiskās nianses, kā arī atspoguļot sabiedrības attieksmes un zinātnes izpratnes maiņu par bērniem ar speciālām vajadzībām. Šāda pieeja palīdz labāk izprast mūsdienu speciālās pedagoģijas būtību, tās starpdisciplināro dabu un nozīmi iekļaujošas sabiedrības veidošanā.

Lietotie zinātnes nosaukumi

Dažādos laikos un dažādās valstīs lietotie zinātnes (speciālās pedagoģijas) nosaukumi:

• speciālā pedagoģija,
• defektoloģija,
• korekcijpedagoģija,
• rehabilitācijas pedagoģija.

Defektoloģijas jēdziens pedagoģijā vairs netiek lietots, bet arī termins “speciālā pedagoģija” neaptver visu, kas attiecas uz šo apakšnozari. Speciālā pedagoģija attiecināma uz tādiem bērniem, kam attīstības gaitā radušās kādas grūtības, novirzes no vispārpieņemtās vecuma normas. Speciālās izglītības vajadzību raksturo nepieciešamība bērniem mācīties pēc tādas izglītības programmas, kas būtu piemērota viņu vajadzībām, spējām un attīstībai.

Pasaules Veselības organizācija (World Health Organization) definē, ka attīstības traucējums ir organisma fizisko, garīgo vai intelektuālo funkciju ierobežojums, kas personām liedz vai ierobežo iespēju patstāvīgi organizēt savu dzīvi un apgrūtina līdzdalību sabiedrības dzīvē. Tādēļ bērniem ir nepieciešams saņemt tāda veida atbalstu un rehabilitāciju, kas viņiem rada iespēju apgūt izglītības programmu, ņemot vērā veselības stāvokli, spējas un attīstības līmeni.

Speciālās pedagoģijas apakšnozares saistītas ar dažādām speciālām vajadzībām un attiecināmas uz bērniem ar redzes traucējumiem (tiflopedagoģija), dzirdes traucējumiem (surdopedagoģija), garīgās attīstības traucējumiem (agrāk oligofrenopedagoģija), multifunkcionāliem traucējumiem, smagām somatiskām slimībām, kustību un balsta aparāta traucējumiem, garīgās veselības slimībām un jauktiem attīstības un/vai mācīšanās traucējumiem. Ja bērniem ir runas un valodas traucējumi, par viņiem rūpējas logopēdi, bet logopēdija ir atsevišķa, patstāvīga starpdisciplināra zinātne, lai gan kādu laiku to uzskatīja par speciālās pedagoģijas apakšnozari. Pasaulē ir dažādas attīstības traucējumu kategorijas. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) speciālajā pedagoģijā ir 13 attīstības traucējumu kategorijas, kas tiek uzskatītas par speciālajām vajadzībām: autisms; intelektuālā nespēja; emocionālie traucējumi; runas un valodas traucējumi; traumatiskie smadzeņu bojājumi; specifiskie mācīšanās traucējumi; redzes traucējumi, ieskaitot neredzību; nedzirdība; multipli traucējumi; ortopēdiskie bojājumi; neredzība un nedzirdība; dzirdes traucējumi; citi veselības traucējumi. Reizēm tiek izmantota arī aizkavētas attīstības kategorija. Eiropā, nosakot katra bērna individuālās atšķirības un nepieciešamību pēc speciālas izglītības programmas un atbalsta, dažādu valstu pieeja ir līdzīga. Piemēram, Vācijā augstskolas sagatavo profesionālus speciālos pedagogus šādās speciālās pedagoģijas jomās: pedagoģija bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, pedagoģija bērniem ar dzirdes traucējumiem, pedagoģija bērniem ar dzirdes traucējumiem, pedagoģija bērniem ar runas traucējumiem, izglītības atbalsta pedagoģija, pedagoģija bērniem ar mācīšanās traucējumiem, pedagoģija bērniem ar kustību un balsta aparāta traucējumiem, pedagoģija neredzīgiem bērniem un pedagoģija bērniem ar redzes traucējumiem.

Praktiskā un teorētiskā nozīme

Speciālajai pedagoģijai ir liela praktiskā nozīme – lai kādā izglītības iestādē atrastos bērns, viņa vajadzības un spējas var tikt novērtētas un ņemtas vērā, tikai sadarbojoties speciālistiem, kuri pārzina mācīšanas un mācīšanās iespējas dažādos specifiskos gadījumos. Lai mācību process katram bērnam ar speciālām vajadzībām noritētu sekmīgi, tiek izmantotas dažādas speciālās izglītības programmas, kas paredz pielāgotu mācību saturu. Gan vispārējās izglītības iestādēs (pirmsskolā un skolā), gan speciālajās izglītības iestādēs (pirmsskolā un skolā) bērni ar un bez speciālām vajadzībām var atrasties kopā un mācīties, tomēr, lai sasniegtu labākus rezultātus un nodrošinātu adekvātu mācību procesu, nepieciešama gan speciālās izglītības skolotāja, gan atbalsta personāla palīdzība.

Speciālajās skolās skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem tiek īstenotas arodapmācības programmas, kas sagatavo jauniešus patstāvīgākai dzīvei sabiedrībā. Ja vispārējos mācību priekšmetos (skolēniem ar garīgās attīstības traucējumiem) programma ir sakārtota, tad arodu dažreiz var apgūt arī kopā ar citiem jauniešiem. Ja ir citi traucējumi, aroda apguve nav tik sarežģīta un ir iespējama dažādos veidos.

Pētniecības metodes

Pētniecības metodes speciālajā pedagoģijā gandrīz neatšķiras no pētniecības metodēm pedagoģijā, bet speciālajā pedagoģijā vidējiem rādītājiem un vispārīgiem mērījumiem nav praktiskas nozīmes. Katrs bērns ir individualitāte, tādēļ pētījumi – gan kvalitatīvi, gan kvantitatīvi, gan izmantojot jauktas pētīšanas metodes – tiek veikti, ņemot vērā to, ka katram bērnam ir savs attīstības temps un īpatnības. Nozīmīgas teorētiskās pētniecības metodes ir zinātniskās literatūras un dokumentu analīze. No empīriskām metodēm nozīmīgākās ir pedagoģiskā novērošana, aptaujas, ko veic, izmantojot anketēšanu un intervēšanu, un gadījumu analīze.

Speciālās pedagoģijas virzieni

• Neredzīgu un vājredzīgu bērnu mācīšana un audzināšana (tiflopedagoģija).
• Nedzirdīgu, vājdzirdīgu, pēc valodas attīstības dzirdi zaudējušu bērnu mācīšana un audzināšana (surdopedagoģija).
• Bērnu ar garīgās attīstības (intelekta) traucējumiem mācīšana un audzināšana (oligofrenopedagoģija).
• Speciālās pedagoģijas virziens bērnu ar psihiskās attīstības aizturi mācīšanai un audzināšanai (mācīšanās traucējumi).
• Bērnu ar valodas un runas attīstības traucējumiem mācīšana un audzināšana (logopēdija).
• Neredzīgu un nedzirdīgu bērnu mācīšana un audzināšana (tiflo-surdopedagoģija).
• Speciālās pedagoģijas virziens palīdzībai darbā ar bērniem, kam ir balsta un kustību aparāta traucējumi.
• Speciālās pedagoģijas virziens palīdzībai darbā ar bērniem, kam ir emocionālās un gribas sfēras traucējumi.
• Speciālās pedagoģijas virziens palīdzībai ilgstoši slimojošiem bērniem un bērniem ar sarežģītiem un daudzveidīgiem traucējumiem.
• Speciālās pedagoģijas virziens palīdzībai bērniem ar psihoneiroloģiskajām saslimšanām.
• Apdāvinātie bērni.

Speciālās pedagoģijas izpētes objekts ir bērni ar dažādiem attīstības traucējumiem. Ir sastopami arī citi bērnus raksturojošie termini, kas daudzos gadījumos ir neveikls tulkojums no svešvalodām. Latvijā lietoti tādi termini kā:

• bērni ar īpašām vajadzībām,
• bērni ar speciālām vajadzībām,
• bērni ar invalīditāti,
• bērni ar defektiem,
• bērni invalīdi,
• anomālie bērni,
• slimie bērni, u. c.

Kas ir norma?

Statistiskā norma	Sociālā norma	Ideālā norma	Subjektīvā norma	Funkcionālā norma
Pataloģija tātad – reti sastopams, neparasts	Pataloģija tātad – novirzes/ atšķirīga uzvedība	Pataloģija tātad – atšķirīgs no ideālā	Pataloģija tātad – indivīdam neatbilstošs, nepieņemams	Pataloģija tātad – neadaptīva uzvedība

Tabula no Strika, E. prezentācijas: Garīgās veselības traucējumu psiholoģiskie un pedagoģiskie aspekti

Vigotskis ieteica lietot terminu “anomāls bērns”. Vēl 20. gadsimta otrajā pusē defektoloģijā uzskatīja, ka anomāls bērns ir tāds, kura attīstība vienā vai otrā nozīmē ir traucēta. Tas nozīmē, ka ne visi bērni ar dažādiem traucējumiem (defektiem) ir anomāli. Bērns, kam ir zudusi dzirde vienā ausī vai redze vienā acī, nav uzskatāms par anomālu. Par anomālu var runāt tad, ja saistībā ar defektu tiek traucēta normāla psihiskās attīstības gaita. Lietojot jēdzienu “anomāli bērni”, runā par anomālu attīstību, bet nevis par kādu atsevišķu defektu.

Savdabīgās attīstības sarežģītajā struktūrā sākumā tiek izšķirts primārais defekts, kas radies slimību izraisošo faktoru ietekmē, kā arī virkne sekundāru traucējumu, kuri ir primārā defekta izraisīto traucējumu rezultāts.

Piemēram, ja bērnam primāri ir dzirdes traucējumi, sekundāri tiek traucēta valodas apguve; ja primārs ir valodas attīstības traucējums sekundāri var būt mācīšanās traucējumi skolas vecuma bērniem; ja primāri ir atsevišķi smadzeņu bojājumi – sekundāri var būt gan kustību, gan garīgās attīstības, gan valodas attīstības u. c. traucējumi. Sekundārie traucējumi lielākā vai mazākā mērā pakļaujas pedagoģiskajai korekcijai (ja traucējumu neizdodas pilnībā novērst, tad vismaz palīdz ar to sadzīvot). Atkarībā no traucējuma rakstura daži traucējumi bērna attīstības gaitā var tikt pilnībā novērsti, citi ir tikai koriģējami, citi – tikai kompensējami. Jo tuvāks primārajam ir sekundārais traucējums, jo grūtāk tas ir koriģējams.

Piemēram, nedzirdīgo bērnu smagi izrunas traucējumi ir ciešā saiknē un atkarībā no dzirdes traucējumiem. To korekcija ir īpaši grūta, jo izruna ļoti lielā mērā ir atkarīga no dzirdes. Bez dzirdes nevar sasniegt normālu, labu izrunu. Savukārt vārdu krājums var būt tuvu normai, neraugoties uz to, ka izruna ir ļoti slikta. Gramatikas apguve ir daudz vieglāka, ja ir normāla dzirde un normāla runas vide, kas nodrošina bērnam bagātu runas praksi.

Speciālās pedagoģijas izpētes priekšmets ir bērnu ar attīstības traucējumiem attīstības likumsakarības, korekcijas paņēmienu izstrāde un realizācija.

Speciālā pedagoģija ir vispārīgās pedagoģijas virziens. Starptautiskā pedagoģiskajā teorijā lieto jēdzienus speciālā pedagoģija un speciālā izglītība (special education).

Speciālā pedagoģija ir saistīta ar dažādām zinātnēm.

Speciālā pedagoģija ir cieši saistīta ar vairākām citām zinātnēm, tostarp:

• Pedagoģija
• Psiholoģija
• Speciālā psiholoģija
• Informāciju tehnoloģijas
• Filosofija
• Medicīna
• Tehnikas un palīglīdzekļu attīstīšana
• Lingvistika

Speciālās pedagoģijas vēsture

Speciālās pedagoģijas vēsturisko virzību līdz mūsdienām var iedalīt vairākos periodos.

Vissenākais – līdz 10. gadsimtam

Sabiedrības attieksme pret atšķirīgiem cilvēkiem – naidīga, agresīva.

Pedagoģiskā darbība – individuāli ar atsevišķiem bērniem.

Zinātne – atsevišķi filozofu, citu zinātņu pārstāvju mēģinājumi pamatot šādu bērnu mācīšanas nepieciešamību, skaidrot viņu attīstības būtību (Aristotelis, Hipokrats, Pitagors u. c.). Aristotelis runāja par dzirdes un runas saikni, parādīja redzes un dzirdes bojājumu ietekmes atšķirību uz bērna garīgo attīstību. Aristotelis parādīja to, ka redzes un dzirdes zaudējums dažādi ietekmē praktisko darbību un izziņas darbības attīstību.

Justiniāna novelēs tika ierakstīts, ka neredzīgie un nedzirdīgie var novēlēt kādam mantojumu tādā gadījumā, ja tas ir uzrakstīts pirms redzes vai dzirdes bojājumu rašanās.

10.-16. gadsimts

Sabiedrības attieksme pret “atšķirīgajiem” – no naidīguma un neiecietības līdz nepieciešamībai rūpēties par “otršķirīgiem cilvēkiem”.

Pedagoģiskā darbība – pirmo specializēto aprūpes un ārstniecības iestāžu veidošanās (Bavārijā pirmā patversme neredzīgajiem, Krievijā – jaukta tipa patversmes pie klosteriem ar daļēju pedagoģisku ievirzi).

Zinātne – Džerolamo Kardano (Itālija) formulēja nedzirdības un mēmuma (nespējas runāt) filozofisko pamatu; Jans Amoss Komenskis (Čehija) formulēja nepieciešamību un metodoloģisko pamatu anomālo bērnu mācībām.

14.-15. gadsimtā Rietumeiropas valstis pārdzīvoja dziļas izmaiņas visās sabiedriskās dzīves jomās. Attieksme pret bērniem ar dažāda rakstura traucējumiem mainījās četru pamatfaktoru ietekmē:

1. pedagogi – humanisti (Vittorino da Feltre, Fransuă Rable, Roter damas Erasms, Mišels Monteņs) pamatoja nepieciešamību izzināt bērnu individualitāti, audzināšanas procesa mērķim vajadzētu būt bērnu domāšanas un visu spēju pilnveidošanās. Lielu ietekmi atstāja Džons Loks, Žans Žaks Ruso un Johans Heinrihs Pestalocijs;
2. pareizu izpratni sekmēja arī mediķi, sāka izprast garīgās attīstības traucējumu, dzirdes, redzes traucējumu, runas darbības traucējumu būtību;
3. lielu ietekmi sabiedrībai deva filozofi: Dž. Kardano “Paralipomena”, Deni Didro “Vēstules par neredzīgiem redzīgajiem”, “Vēstules par nedzirdīgiem” u. c. Darbos parādījās dabiski filozofisks pamatojums mācīt bērnus, kam ir trūkumi fiziskajā un garīgajā attīstībā;
4. par speciāli organizētu mācību procesu bērniem ar dažādiem traucējumiem sāka runāt pedagoģijas pārstāvji – J. A. Komenska “Lielajā didaktika” ir tiešas norādes uz nepieciešamību apmācīt anomālos bērnus – “izglītība nepieciešama visiem”.

16.-18. gadsimts

Sabiedrības attieksme pret “atšķirīgajiem” – no augstpratigas aiz gādniecības līdz bērnu ar attīstības traucējumiem potenciālo iespēju izzināšanai.

Pedagoģiskā darbība – speciāli organizētas darbības institūciju veidošanās.

Visaktīvākā ir Francija (nedzirdīgo bērnu institūts Parīzē, garīgi atpalikušo bērnu institūts). Krievijā līdzīgas institūcijas radās aptuveni 18. gadsimta beigās un 19. gadsimta sākumā.

Zinātne – Mišels Delepe (Francija) – “mīmiskās metodes” pamatlicējs nedzirdīgo bērnu mācīšanai; Filips Pinels (Francija) – izveidoja garigo slimību klasifikāciju; Zans Etjens Dominiks Eskirols (Francija) – nodalīja iedzimtos garīgās attīstības traucējumus no iegūtajiem.

18.-20. gadsimta vidus

19. gadsimtā redzami uzlabojās bērnu ar dažādiem traucējumiem sabiedriskais stāvoklis.

Sabiedrības attieksme – no bērnu ar attīstības traucējumiem potenciālo iespēju izzināšanas līdz izpratnei par nepieciešamību izglītot visus bērnus neatkarīgi no viņu funkcionālās varēšanas.

Pedagoģiskā darbība – Rietumeiropā 18. gadsimta otrajā pusē, Krievijā (arī Latvijā) 18.gadsimta beigās, 19. gadsimta sākumā alternativu trīs veidu (neredzīgo, nedzirdīgo, bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem) speciālo skolu rašanās, līdztekus tika atvērtas arī speciālās skolas bērniem ar valodas un runas traucējumiem, bērniem ar kustību traucējumiem, bērniem ar sarežģītu primāro traucējumu.

Zinātne – Luijs Brails (Francija) – neredzīgo bērnu speciālās rakstu formas autors; Alfreds Bine (Francija) bērnu ar garīgās attīstības traucē jumiem intelektuālās attīstības līmeņa testēšanas metodikas autors. Pols Broka (Francija) – atklāja galvas smadzeņu garozas laukus, kas nodrošina valodas darbību, viņa vārdā nosaukti runas motorie centri, Karls Vernike (Vācija) – teiktā satura izpratni pamatoja ar atbilstošu galvas smadzeņu garozas daļu funkcionēšanu, viņa vārdā nosaukts valodas dzirdes (jušanas) centrs, u, c.

Īpaši lielu ieguldījumu defektoloģijas attīstībā ir devis Levs Vigotskis.

!!! Par speciālo skolu attīstību Latvijā skatīt Jāzepa Kravaļa grāmatu “Latvijas speciālās skolas (1840-1996)”.

Speciālā izglītība Latvijā

Speciālā izglītība — personām ar speciālām vajadzībām un veselības traucējumiem vai arī speciālām vajadzībām vai veselības traucējumiem adaptēta vispārējā un profesionālā izglītība (Izglītības likums,1.pants,24). 

20.gs. beigās izpratne par speciālo izglītību padziļinājās. 1994. gadā UNESCO pasaules konferencē par speciālo izglītību paustajā Salamankas oficiālajā paziņojumā, ko atbalstīja 92 valstu valdības un 25 starptautiskas organizācijas, tika izteikts aicinājums bēnu ar īpašām vajadzībām integrāciju uzskatīt par normu, kā arī pieņemts jauns darbības plāns tā realizēšanai. Oficiālajā paziņojumā rakstīts: “Vispārizglītojošās skolas ar integrējošo orientāciju ir visefektīvākais līdzeklis, lai cīnītos pret diskriminējošo attieksmi, lai radītu labvēlīgus kolektīvus, veidotu integratīvu sabiedrību un padarītu izglītību pieejamu visiem.”

Latvijas Republikas Izglītības likuma 3. pantā teikts, ka iedzīvotājiem ir “vienlīdzīgas tiesības iegūt izglītību, neatkarīgi no mantiskā un sociālā stāvokļa, rases, tautības, dzimuma, reliģiskās un politiskās pārliecības, veselības stāvokļa un dzīvesvietas”.

Pirmās liecības par speciālās izglītības pirmiem mēģinājumiem organizēt bērnu ar GAT izglītošanu rodamas sākot ar 1854. gadu, kad Rīgā tika izveidota Fridriha Placa privātā patversme „Iestāde idiotiem”, kur centrā izvirzās bērna attīstības traucējums. J. Kravalis atzīmē, ka šajā iestādē 1882. gadā uzturējās četri epileptiķi, vienpadsmit garīgi atpalikušie, trīs idioti, četri maz apdāvinātie, kuri apguva valodas vingrinājumus, lasīšanu, rēķināšanu, ritmiku, dziedāšanu, mājturību, strādāja dārzā, virtuvē, tīrīja un laboja savu apģērbu, tādējādi jau tad tika realizēts speciālās izglītības uzdevums – „dot iespēju personām ar speciālajām vajadzībām iegūt zināšanas vispārizglītojošajos mācību priekšmetos, sadzīves un darba prasmes, akcentējot izglītošanas praktisko ievirzi”. Izglītības ministrija šo bērnu izglītošanu iesāka organizēt 1923. gadā, atverot Rīgas pilsētas 2. īpatnējo pamatskolu, kas kļuva par speciālo skolu tīkla izveidošanās pirmsākumu, jo „valdība saprata: ja par viņiem nerūpēsies, tie var kļūt par klaidoņiem, pat noziedzniekiem”. 

No 1990./1991. mācību gada speciālajās skolās sāka mācīt arī bērnus ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem. Šādi bērni pirms tam tika uzskatīti par neapmācāmiem. Tas bija liels solis speciālās izglītības attīstībā.

No 2020. gada 1. septembra speciālās pamatizglītības programmas izglītojamiem ar atsevišķiem traucējumiem un saslimšanām īsteno vispārējās izglītības iestādēs jeb iekļaujoši (Saeima, 1999 – likuma versija, kas spēkā no 01.09.2020.; Saeima, 2018 – likuma grozíjumu anotācija).

Lietotie termini

8) Sociālā korekcija — izglītības programma, kas metodiski un organizatoriski pielāgota personām obligātās izglītības vecumā ar sociālās uzvedības novirzēm.

Izglītības likumā ir lietots jēdziens persona ar speciālām vajadzībām (Izglītības likuma 7.panta 4.punkts), izceļot to kā atsevišķu izglītības mērķgrupu un paredzot tai arī īpašo izglītības veidu – speciālo izglītību, kas saskaņā ar likumā definēto ir personām ar speciālām vajadzībām un veselības traucējumiem vai arī speciālām vajadzībām vai veselības traucējumiem adaptēta vispārējā un profesionālā izglītība (Izglītības likums 1.pants 24.punkts)

14) speciālās vajadzības — nepieciešamība saņemt tāda veida atbalstu un rehabilitāciju, kas rada iespēju izglītojamajam apgūt izglītības programmu, ņemot vērā viņa veselības stāvokli, spējas un attīstības līmeni;

14¹) speciālās izglītības attīstības centrs — pašvaldības dibināta speciālās izglītības iestāde, kurai piešķirts speciālās izglītības attīstības centra statuss un kurā tiek sniegts konsultatīvs un metodisks atbalsts izglītojamiem ar speciālām vajadzībām, tai skaitā pirmsskolas vecuma bērniem, viņu likumiskajiem pārstāvjiem un pedagogiem (Vispārējās izglītības likums, 1.pants. Likumā lietotie termini).

Vispārējās izglītības pakāpes un veidi

(1) Vispārējā izglītība tiek īstenota šādās vispārējās izglītības pakāpēs:

1) pirmsskolas izglītība;

2) pamatizglītība;

3) vidējā izglītība.

(2) Vispārējās izglītības īpašie veidi ir šādi:

1) speciālā izglītība;

2) sociālā korekcija (Vispārējās izglītības likums, 3.pants. Likumā lietotie termini).

Pamatizglītības iestādes

(1) Pamatizglītības iestādes ir izglītības iestādes, kas īsteno pamatizglītības programmas. Atkarībā no izglītības iestādes struktūras un mācību procesa organizācijas tās ir šādas:

1) sākumskolas;

2) pamatskolas.

(2) Pamatizglītības programmu var apgūt arī speciālās izglītības iestādē, sociālās korekcijas izglītības iestādē, vidusskolā, tai skaitā tajā, kurai piešķirts valsts ģimnāzijas statuss, un Kultūras ministrijas padotībā esošā mākslas izglītības kompetences centrā. Pamatizglītības programmu var apgūt tehnikumā un profesionālajā vidusskolā Profesionālā izglītības likumā noteiktajos gadījumos (Vispārējās izglītības likums, 29.pants).

(8) Izglītības iestādes, kuras īsteno pamatizglītības programmas, sniedz individualizētu un personalizētu atbalstu valsts valodas prasmes apguvei izglītojamiem, kuriem tas nepieciešams (Vispārējās izglītības likums, 30.pants).

Secinājumi

Speciālā pedagoģija ir dinamiska un daudzveidīga zinātnes nozare, kuras attīstība cieši saistīta ar sabiedrības izpratni par cilvēku daudzveidību, attīstības traucējumiem un iekļaujošas izglītības principiem. Vēsturiski izmantotie termini – defektoloģija, korekcijpedagoģija, rehabilitācijas pedagoģija – atspoguļo ne tikai attieksmi pret bērniem ar īpašām vajadzībām dažādos laikmetos, bet arī zinātnes evolūciju. Mūsdienās jēdziens “speciālā pedagoģija” ietver plašu atbalsta un izglītības iespēju klāstu, kas balstās uz bērna individuālajām spējām un attīstības vajadzībām.

Speciālās pedagoģijas būtība ir nodrošināt katram bērnam iespēju mācīties, attīstīties un pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā, ņemot vērā viņa īpašības un izaicinājumus. Šim mērķim nepieciešama starpdisciplināra sadarbība, profesionāli pedagogi, piemērotas izglītības programmas un piemēroti palīglīdzekļi. Liela nozīme ir arī sabiedrības attieksmes maiņai – no stigmatizācijas uz pieņemšanu un iekļaušanu.

Speciālās pedagoģijas teorētiskā un praktiskā attīstība turpinās, un tās virzība ir cieši saistīta ar pedagoģijas, psiholoģijas, medicīnas un sociālo zinātņu progresu. Līdz ar to speciālā pedagoģija ir ne tikai atbildes meklēšana uz bērnu vajadzībām, bet arī ieguldījums iekļaujošas, humānas un līdzvērtīgas sabiedrības veidošanā.

Atsauces

• Kravalis, J. (1996). Latvijas speciālās skolas. Rīga: Apgāds „Mācību grāmata”, 143 lpp.
• Liepiņa, S. (2008). Speciālā psiholoģija. Rīga: RaKa, 397 lpp.
• Tūbele, S., Šteinberga, A. (2004). Ievads speciālajā pedagoģijā. Rīga: RaKa, 110 lpp.
• Strika, E. prezentācija Garīgās veselības traucējumu psiholoģiskie un pedagoģiskie aspekti. VISC.
• Zamskis, H. (2007). Speciālās pedagoģijas vēsture. Rīga: RaKa, 326 lpp.
• Prudņikova, I. (2012). Skolēnu ar vidēji smagiem un smagiem garīgās attīstības traucējumiem praktiskās darbības pieredzes veidošanās speciālajā internātpamatskolā. Promocijas darbs pedagoģijas zinātņu doktora grāda iegūšanai. Rēzeknes Augstskola personības socializācijas pētījumu institūts: 195 lpp.
• Sporta politikas pamatnostādnes 2022.–2027. gadam
• https://www.visc.gov.lv/sites/visc/files/content/specizgl/programmas/smag/sports19_spec_smag.pdf
• Vispārējās izglītības likums. www.likumi.lv