Orientēšanās spēja ir viena no būtiskākajām ikdienas funkcionālajām prasmēm, kas cilvēkam nepieciešama visā dzīves laikā gan savā dzīvesvietā, gan pilsētvidē, gan nepazīstamās vietās vai pat citās valstīs. Spēja uztvert telpu, saprast virzienus, atpazīt orientierus un pieņemt lēmumus kustības laikā ir cieši saistīta ar patstāvību, drošību un sociālo līdzdalību. Zinātniskajā literatūrā telpiskā orientēšanās tiek raksturota kā komplekss process, kas ietver gan kognitīvos (atmiņa, uzmanība, plānošana), gan uztveres (vizuālie orientieri, attālumu novērtēšana), gan izpildfunkciju mehānismus (maršruta izvēle, kļūdu labošana).
Cilvēkiem ar Dauna sindromu (DS) orientēšanās un telpiskās navigācijas prasmes var būt izaicinošākas, jo bieži sastopami specifiski darba atmiņas ierobežojumi, lēnāka informācijas apstrāde, grūtības ar secību plānošanu un vizuāli telpisko informāciju. Tajā pašā laikā pētījumi uzsver, ka mērķtiecīgi treniņi un strukturēta mācīšanās var būt efektīva, īpaši, ja tā balstīta praktiskā darbībā, atkārtojumā un motivējošā spēles formā.
Šajā kontekstā īpašu nozīmi iegūst starptautiskais projekts “OrieDown”, kura mērķis ir divu gadu laikā izstrādāt metodiku un spēli, kas pielāgota orientēšanās prasmju attīstīšanai cilvēkiem ar DS
Orientēšanās prasmju nozīme ikdienā
Orientēšanās nav tikai sporta aktivitāte, tā ir arī dzīves prasme. Pat cilvēkiem, kuri ikdienā orientējas pietiekami labi, nonākšana nepazīstamā vidē var radīt apjukumu, dezorientāciju un pat risku nokļūt bīstamā situācijā. Zinātniskajā literatūrā uzsvērts, ka telpiskā navigācija ir cieši saistīta ar cilvēka autonomiju un sociālo neatkarību, īpaši personām ar funkcionāliem ierobežojumiem.
Līdz ar to orientēšanās prasmju saglabāšana un uzlabošana ir nozīmīga ne tikai bērniem vai jauniešiem, bet arī pieaugušajiem, jo ikdienas dzīvē vide nemitīgi mainās: jaunas ielas, jauni sabiedriskā transporta maršruti, jauni pakalpojumi, ceļojumi un pārvietošanās ārpus ierastās teritorijas.
Projekta “OrieDown” tapšana: no piesardzības līdz uzticībai un starptautiskai sadarbībai
Projekta “OrieDown” sākums ir neparasts un vienlaikus ļoti cilvēcīgs piemērs tam, kā mūsdienu digitālajā laikmetā sadarbība var sākties ar neuzticību. Situācija, kad tiek saņemts zvans no nepazīstama cilvēka no citas valsts ar piedāvājumu kopīgi veidot projektu, dabiski var raisīt aizdomas par krāpniecību.
Tomēr būtiska loma šajā stāstā bija uzticamas starpnieces iesaistei: pēc tam, kad tika saņemta informācija no Daigas Dadzītes, kļuva skaidrs, ka potenciālais sadarbības partneris- turku kolēģis Ahmets, patiesi darbojas līdzīgā sporta un sociālās iekļaušanas jomā. Šādi stāsti parāda, cik nozīmīga ir profesionāla uzticības vide, īpaši starptautiskos projektos.
Gandrīz gada garumā vairāki partneri no dažādām valstīm strādāja tiešsaistē, attīstot projekta ideju, struktūru un plānoto metodisko saturu. Šogad Turcijā paredzēta radošo aktīvistu tikšanās, kas iezīmē projekta praktiskās īstenošanas sākumu.
Mērķis: metodika un spēle cilvēkiem ar Dauna sindromu
Divu gadu periodā projektā paredzēts ne tikai atjaunot orientēšanās pamatzināšanas, bet arī pielāgot tās cilvēkiem ar DS, izstrādājot:
- Metodiku pedagogiem, treneriem un atbalsta personām
- Spēli, kas motivējošā veidā attīsta telpisko domāšanu, virzienu izpratni un drošu pārvietošanos
- Praktiskus piemērus, kā šo pieeju ieviest dažādās darba vidēs: skolā, dienas centrā, sporta nodarbībās vai ģimenes ikdienā
Zinātniskajā literatūrā norādīts, ka cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem mācību procesā būtiski ir:
- skaidra struktūra,
- atkārtojums,
- vizuālie atbalsta materiāli,
- vienkāršota informācijas pasniegšana,
- pozitīva motivācija un uzslava,
- mācīšanās reālās situācijās.
Spēles formāts šeit ir īpaši nozīmīgs, jo tas samazina trauksmi, palielina iesaisti un uzlabo ilgtermiņa atmiņas nostiprināšanu.
Drošības aspekts: dezorientācijas risks un pazušanas iespējamība
Viens no būtiskākajiem orientēšanās traucējumu aspektiem cilvēkiem ar DS ir drošība. Dezorientācija var rasties:
- nepazīstamā vidē,
- situācijās ar pārlieku daudz stimulu (troksnis, cilvēku pūļi),
- emocionālā stresā,
- noguruma vai veselības pasliktināšanās brīžos.
Zinātniskie pētījumi par personu ar intelektuālās attīstības traucējumiem drošību uzsver, ka pat neliels apjukums var izraisīt būtiskas sekas: cilvēks var attālināties no grupas, nespēt atrast ceļu atpakaļ vai nespēt nosaukt savu adresi un kontaktpersonas. Tas ir īpaši svarīgi situācijās, kad persona nonāk saskarē ar policiju vai neatliekamajiem dienestiem.
Tāpēc projekti, kas attīsta orientēšanās prasmes, vienlaikus ir arī drošības un patstāvības projekti.
Turcijas kolēģu pieredze: identifikācijas profils un kodēta marķējuma sistēma
Īpaši interesanta projekta sadaļa ir Turcijas (4.02.-7.02.2026.) kolēģu Ahmeta un Birola aprakstītā prakse, kas šobrīd tiek izmantota Turcijā noteiktos gadījumos.
Saskaņā ar viņu sniegto informāciju (un ievērojot, ka šāda prakse var būt specifiska konkrētām pašvaldībām vai sistēmām), indivīdam ar vecāku atļauju un pašas personas piekrišanu tiek izveidots profils, kurā ietver:
- augumu,
- dzīvesvietas adresi,
- vecumu,
- piederīgo kontaktinformāciju,
- medicīnisku vai uzvedības informāciju,
- īpašus norādījumus, kas svarīgi ārkārtas situācijā.
Šī informācija tiek uzglabāta kā aizsargāta valsts līmeņa informācija, pieejama tikai tiesībsargājošām institūcijām gadījumos, kad persona ir pazudusi vai nonākusi nestandarta situācijā.
Papildus tam indivīda apakšdelma zonā tiek veikts pastāvīgs identifikācijas marķējums. Šis numurs darbojas kā atslēga, kuru policija var izmantot, lai ātri identificētu personu un sazinātos ar piederīgajiem.
Šāda pieeja būtiski saīsina laiku, kas nepieciešams identifikācijai, un samazina risku, ka persona ilgstoši atrodas nedrošā situācijā bez atbalsta.
Ētiskie un cilvēktiesību aspekti
Vienlaikus šādas prakses izvērtēšanā ir būtiski ievērot ētikas un cilvēktiesību principus. Zinātniskajā literatūrā un ANO dokumentos par personu ar invaliditāti tiesībām uzsvērts, ka:
- cilvēka autonomija un piekrišana ir obligāta,
- identifikācijas sistēmai jābūt brīvprātīgai,
- jāizvairās no stigmatizācijas,
- jānodrošina datu aizsardzība,
- jāizvērtē alternatīvas (piemēram, ID aproces, GPS ierīces, viedkartes).
Tādēļ, lai arī šī metode var būt praktiski efektīva, projektā “OrieDown” būtu nozīmīgi to analizēt kā vienu no iespējamiem drošības risinājumiem, salīdzinot ar citām pieejām un izvērtējot, kas ir piemērots konkrētai sabiedrībai un tiesiskajam regulējumam.
Diskusija: kā orientēšanās metodika var mainīt dzīves kvalitāti
Projekta “OrieDown” lielākais ieguvums nav tikai spēles izveide. Tā centrā ir ideja, ka cilvēki ar DS var:
- kļūt patstāvīgāki,
- justies drošāk,
- aktīvāk piedalīties sabiedriskajā dzīvē,
- apgūt prasmes, kas dod reālu praktisku labumu.
Telpiskā orientēšanās apmācība var ietekmēt arī citas prasmes:
- uzmanības noturību,
- problēmu risināšanu,
- komunikāciju,
- emocionālo pašregulāciju.
Tā ir pieeja, kur sports kļūst par rehabilitācijas un iekļaušanas instrumentu, nevis tikai sacensību disciplīnu.
Secinājumi
Projekts “OrieDown” ir nozīmīgs, aktīvs un radošs divu gadu projekts, kas apvieno sporta, izglītības un sociālās iekļaušanas mērķus. Tā pamatā ir pārliecība, ka orientēšanās prasmes ir būtiskas ikvienam cilvēkam, un tās var attīstīt arī cilvēkiem ar Dauna sindromu, izmantojot pielāgotu metodiku un spēles principus.
Starptautiskā sadarbība, kas sākās ar piesardzību, ir kļuvusi par stabilu partnerību, un šī gada tikšanās Turcijā iezīmē pāreju no idejas uz praktisku realizāciju. Vienlaikus projektā tiek aktualizēts arī drošības jautājums -kā pasargāt cilvēku situācijās, kad dezorientācija var novest pie pazušanas vai apdraudējuma.
Turcijas kolēģu pieredze ar kodētu identifikācijas sistēmu piedāvā interesantu, lai arī ētiski jutīgu risinājumu, kas uzsver sabiedrības atbildību par cilvēku drošību un atbalstu.
Kopumā “OrieDown” ir piemērs tam, kā mērķtiecīgs, uz pierādījumiem balstīts darbs var veidot praktiskas pārmaiņas cilvēku ar Dauna sindromu dzīves kvalitātē un patstāvībā.
Zināt. Ieraudzīt. Pielāgot. Atbalstīt.
Apskata autore: Nadija
Rakstā paustie viedokļi balstās autores profesionālajā pieredzē un atspoguļo viņas redzējumu par apskatīto tēmu; tie nav uzskatāmi par oficiālām vadlīnijām vai citu speciālistu kompetences aizvietojumu.