Mans redzējums.
Pašreiz notiek diskusija par to, kā vērtēt skolēnus, kuri atbrīvoti no sports un veselības nodarbības (turpmāk tekstā SVN). Dažiem ir ideja, ka atbrīvotie varētu gatavot prezentācijas par veselīgu dzīvesveidu.
Bet ir vairāki jautājumi. Cik lielā mērā prasme izveidot prezentāciju attiecas uz SVN? Vai prezentācijas veidošanas pieredze būs labs pamats veselīgam dzīvesveidam nākotnē? Vai gatavojot prezentāciju skolēns varēs vispusīgi fiziski attīstīties un uzlabos savu veselību? Pilnveidotā izglītības satura mērķis ir attīstīt skolēna prasmi kompleksi lietot zināšanas un paust attieksmes, risinot problēmas mainīgās reālās dzīves situācijās.
Ja bērns ilgstoši būs atbrīvots no fiziskām aktivitātēm, tas var radīt dažādus izaicinājumus viņa veselībai un attīstībai. Fiziskās aktivitātes palīdz bērniem uzturēt veselīgu svaru, veicināt kaulu un muskuļu attīstību, uzlabot kardiovaskulāro veselību un veicināt labāku miegu. Bez regulārām fiziskām aktivitātēm bērnam var būt lielāka iespēja saskarties ar aptaukošanos, vāju muskuļu un kaulu struktūru, kā arī emocionālām problēmām. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt, lai bērniem būtu iespēja piedalīties dažādās fiziskās aktivitātēs, kas atbilst viņu vecumam, veselībai, interesēm un spēju līmenim.
Ārsta izsniegtu izziņu (027/u) ar ierakstu “atbrīvots no sporta” es nosauktu par aktivitāšu nespējas lapu (ANL). Mana izpratnē viņa ir pielīdzināma pieauguša cilvēka darba nespējas lapai (DNL).
Ja strādājošam cilvēkam ir DNL, ārsta uzdevums ir pielietot atbilstošas ārstniecības metodes, lai pēc iespējas ātrāk pacients izveseļotos un atgrieztos darbā. Ja tas ilgstoši neizdodas, ārsts sūta pacientu pie papildus speciālistiem, kā arī veic papildus izmeklējumus.
Domāju, ka vis iepriekš minētais attiecas arī uz bērniem. Ja bērnam ilgstoši būs piedāvāta KNL, bērna veselība neuzlabosies, bērna attīstība var pat aizkavēties.
Ja ģimenes ārsts nespēj panākt, ka bērns varētu sākt iesaistīties atbilstošās/pielāgotās fiziskās aktivitātēs, tad viņam būtu jānosūta bērnu pie papildus speciālistiem (fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, fizioterapeits, ergoterapeits, tehniskais ortopēds, uztura speciālists vai cits speciālists).
Speciālisti sniegs rekomendācijas par bērnu iesaistīšanu atbilstošās fiziskās aktivitātēs: fizisko aktivitāšu veidu (lēna vai ātra iešana, skriešana, peldēšana utt.), par aktivitātes biežumu (cik reizes dienā vai nedēļā), ilgumu (cik minūtes ir atļauts darboties), par aktivitātes intensitāti (augsta, zema vai vidēja).
Fizioterapeiti bieži izveido vingrojumu kompleksu un apmāca gan vecākus, gan bērnus to izpildei. Daži mani kolēģi sporta skolotāji labi sadarbojas ar vecākiem, un sastādīto vingrojumu kompleksu skolēni veic nodarbības laikā.
Iepriekš minētais nevar notikt, ja visi procesā iesaistītie nesāks savstarpēji komunicēt/sadarboties, jo tikai tādā veidā notiek informācijas apmaiņa (skat. pielikumā “Efektīva komunikācija/informācijas aprite”).
Vairākus gadus strādāju izglītības iestādē, kur bija skolēni ar funkciju traucējumiem dažādās smaguma pakāpēs. Pats svarīgākais, ka nevienam no viņiem manas prakses laikā nebija ārsta izziņas ar ierakstu “atbrīvots no sporta”.