1943. gadā britu flotes izlūkdienests ķeras pie riskanta plāna. Vidusjūrā iemet par britu virsnieku pārģērbtu nelaiķi kopā ar viltotiem dokumentiem un gādā, lai viņu noteikti atrod vācieši. Hitlera armijas ģenerāļiem ir jānotic “slepenajos dokumentos” rakstītajam, ka Sabiedroto iebrukums Dienvideiropā notiks Grieķijā.
Pēc tam viņi uzmanīgi ielaiž līķi Vidusjūras ūdeņos un viegli pagrūž, sūtot to pēdējā ceļā ar paisuma plūsmu uz Spānijas dienvidu krastiem. “Majors Mārtins” ir devies karā. Laiks rādīs, vai viņš sekmīgi paveiks savu uzdevumu.
Portfelis ir piestiprināts pie jostas ar ķēdīti, un arī dokumenti ir savā vietā. Džūels dziļi ievelk elpu un sāk piepūst mirušā “majora” glābšanas vesti. Kad tas ir izdarīts, visi pieci birtu kara flotes virsnieki noņem savas formas cepures un noskaita īsu lūgšanu.
Leitnants Džūels noliecas pār mirušo, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā. Līķa pirksti ir iekrampējušies portfelī, kurā atrodas izlūkdienesta sagatavoti dokumenti. Slepenajos dokumentos ir aprakstīti Sabiedroto plāni saistībā ar gaidāmo iebrukumu Dienvideiropā. Taču šie dokumenti ir viltoti, un tiem jānonāk Vācijas armijas rokās, lai Hitlera karakalpus pārliecinātu, ka britu, amerikāņu un pārējo Sabiedroto invāzija būs pavisam citā vietā, nekā patiesībā tiek plānots.
Virsnieki kopīgiem spēkiem atver konteinera vāku. Viņi uz mirkli sastingst, ieraugot nelaiķi. Karaliskās flotes virsnieka uniformā ietērptais līķis ir sācis bojāties.
Zemūdenes komandieris leitnants Džūels ir vienīgais no pieciem virsniekiem, kurš zina, kas patiesībā paslēpts metāla konteinerā. 29 gadus vecais Džūels nokrekšķinās un atklāj kolēģiem konteinera noslēpumu. Metāla cilindrā, kas tagad izcelts no zemūdenes, ir līķis, kam Lielbritānijas flotes izlūkdienests sagatavojis fiktīvu identitāti. Mirušais tiek uzdots par 36 gadus vecu Karaliskās flotes majoru Viljamu Mārtinu.Lielbritānijas Karaliskās flotes zemūdene “Seraph” 1943. gada 30. aprīļa rītā šūpojas Vidusjūras viļņos aptuveni divus kilometrus no Spānijas dienvidu krasta. Pulkstenis ir puspieci – visapkārt vēl valda tumsa. Uz zemūdenes stāv pieci kara flotes virsnieki un skatās uz metāla konteineru, ko pirms dažām minūtēm no “Seraph” izcēluši apkalpes locekļi. Jūrnieki ir nosūtīti atpakaļ zemūdenē. Viņi ir pārliecināti, ka konteinerā atrodas slepenas meteoroloģiskās ierīces.
Sicīlija – stratēģiski nozīmīga sala
Pirms mēneša, 1943. gada martā, Sabiedroto spēki sakāva Vācijas armijas feldmaršala Ervina Rommela komandētos spēkus Āfrikā un tagad kontrolē visu Ziemeļāfriku. Amerikāņu un britu karaspēkam tagad ir jāšķērso Vidusjūra un jāiekaro placdarms Dienvideiropā. Visizdevīgākā vieta iebrukumam ir Sicīlija.
Šai salai Vidusjūras centrā ir svarīga loma – kamēr Sicīlija atrodas vāciešu rokās, tā apdraud Sabiedroto kuģus Vidusjūrā. Arī vācieši apzinās salas stratēģisko nozīmi. Tāpēc Vācijas armijas virspavēlniecība pēc sakāves Āfrikā sāk gatavoties Sicīlijas aizstāvēšanai.
Lai iebrukums izdotos, Sabiedrotajiem ir jānovērš vāciešu uzmanība. Tādēļ viņi grib Hitlera armijas vīrus pārliecināt, ka iebrukums notiks citā vietā, un tādējādi vājināt Sicīlijas aizsardzību.
Briti rada viltus majoru
Lielbritānijas Karaliskās flotes izlūkdienests 1943. gada pavasarī izstrādāja īpašu operāciju. Ar pārdrošu viltus manevru vajadzēja maldināt vāciešus, liekot viņiem noticēt, ka Sabiedroto iebrukums Dienvideiropā nav sagaidāms Sicīlijā.
Londonā reizi nedēļā dažādu Lielbritānijas izlūkdienestu pārstāvji apspriedēs meklēja iespēju, kā piemānīt vācu ģenerāļus. Kādā no šīm apspriedēm Karaliskās flotes izlūkdienesta virsniekam Jūenam Montegjū iešāvās prātā lieliska doma.
“Varbūt mēs varētu piespēlēt vāciešiem līķi štāba virsnieka formas tērpā un ar dokumentiem, kas skaidri apliecinātu, ka gatavojam uzbrukumu kaut kur citur?”
Izlūkdienestu pārstāvji tūliņ atzina šo ieceri par labu, un tā sākās operācija “Mincemeat” (tiešā tulkojumā “Pildījums”, arī “Maltā gaļa”). Tajā pašā dienā tika pieņemts pirmais lēmums – jārada iespaids, ka mirušais ir no kādas avarējušas lidmašīnas un viļņi to izmetuši Spānijas dienvidu krastā pie Velvas pilsētas.
Šo pilsētu izraudzījās divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bija zināms, ka tās tuvumā jūras straumes pavisam noteikti līķi izskalos krastā. Otrkārt, briti bija informēti par to, ka Velvā uzturas svarīgs vācu aģents, kas sadarbojas ar fašistu varas iestādēm.
Grūti atrast piemērotu nelaiķi
Pēc apspriedes Montegjū tika iecelts par operācijas “Mincemeat” vadītāju. Viņš nekavējoties ķēros pie ieceres īstenošanas. Uzņēmīgais virsnieks sazinājās ar tiesu mediķi seru Bernardu Spilsberiju, lai uzzinātu, kas ir raksturīgs līķim pēc tam, kad cilvēks līdz ar lidmašīnu iekritis jūrā un noslīcis.
Līķa plaušās ir jābūt ūdenim, jo tas liecina par noslīkšanu. Tas ir svarīgākais, skaidroja Spilsberijs. Turklāt mirušajam vajadzēja būt tādām traumām, kādas parasti rodas pēc trieciena pret ūdens virsmu.
Atrast tādu mirušo izrādījās ļoti sarežģīts uzdevums. Izlūkdienesta virsnieks Montegjū jutās patiešām pārsteigts – visapkārt plosījās karš un mirušu cilvēku netrūka, bet noderīga nelaiķa tomēr nebija.
Galu galā atradās kāda 34 gadus veca bezpajumtnieka līķis. Šis cilvēks bija ieēdis žurku indi un pēc tam nomiris ar pneimoniju. Ar pneimoniju mirušam cilvēkam plaušās ir šķidrums, kas varētu apliecināt noslīkšanu.
Svarīgi bija arī tas, ka nelaiķa tuvinieki bez liekiem jautājumiem piekrita nodot nelaiķi britu armijas rīcībā. Mirušā vecākiem apsolīja, ka viņu dēla mirstīgās atliekas izmantos labos nolūkos un pēc tam ar godu apglabās. Tad līķi iesaldēja, bet Karaliskās flotes izlūkdienests veica pārējos sagatavošanas darbus.
Viltīgas vēstules maldina vāciešus
Jūens Montegjū un viņa līdzstrādnieki sagatavoja vairākus dokumentus, kam vajadzēja pārliecināt vāciešus, ka gaidāmais iebrukums notiks Grieķijā un Sardīnijā. Svarīgākais no šiem dokumentiem majora Mārtina portfelī bija kāda privāta vēstule no ģenerāļa sera Ārčibalda Naja, Lielbritānijas armijas virspavēlniecības galvenā štāba priekšnieka vietnieka un britu spēku virspavēlnieka Ziemeļāfrikā.
Angļu augstākajām aprindām raksturīgā tonī Ārčibalds Najs vēstulē rakstīja par gaidāmajām karaspēka dislokācijas izmaiņām Ziemeļāfrikā un Vidusjūras reģionā. Starp rindām vācieši varēja izlasīt, ka Sabiedrotie plāno divus iebrukumus.
Viens bija operācija “Brimstone” rietumos, bet otrs – operācija “Husky” Vidusjūras austrumu daļā. Patiesībā nosaukums “Husky” attiecās uz iebrukumu Sicīlijā, taču mistifikācijas autori cerēja, ka vācieši visus pārtvertos radio ziņojumus par “Husky” uzskatīs par viltus operācijas sastāvdaļu.
Sers Ārčibalds Najs rakstīja, ka amerikāņi un briti veikšot māņu uzbrukumu Sicīlijā, lai novērstu vāciešu uzmanību no īstajiem invāzijas plāniem Grieķijā un Sardīnijā.
Majoram Viljamam Mārtinam līdzi deva vēl vienu vēstuli – no lorda Lūisa Mauntbetena, britu Apvienoto operāciju pārvaldes priekšnieka, kas bija adresēta admirālim Endrū Kaningemam, kurš komandēja Karaliskās flotes vienības Vidusjūrā. Tai vajadzēja apstiprināt pirmās vēstules saturu un pasludināt majoru Mārtinu par ekspertu, kuram uzdots sniegt palīdzību gaidāmajās flotes operācijās Vidusjūrā. Šajā vēstulē Montegjū iekļāva joku ar mājienu par Sardīniju kā iebrukuma vietu rietumos: “Pēc iebrukuma sūti Mārtinu atpakaļ pie manis. Un varbūt lai viņš paņem līdzi sardīnes – pie mums tās dabūjamas tikai uz kartītēm.”
Lai viss izskatītos ticami, Viljamam Mārtinam vajadzēja būt pietiekami augstā dienesta pakāpē, jo tikai tādam virsniekam uzticētu pilnīgi slepenu dokumentu pārvadāšanu. Tā kā viņš bija pārāk jauns majora pakāpei, viņu padarīja par kapteini, bet majora amatā.
://ilustretavesture.lv
http://lv.wikipedia.org/wiki/Attēls:Adolf_Hitle
{jcomments on}