Fizioterapeiti rehabilitācijas kursa noslēgumā nereti izsniedz pacientiem individuāli izstrādātu vingrojumu programmu, kuru ieteicams turpināt arī pēc rehabilitācijas beigām, lai uzlabotu vai saglabātu fizisko veselību. Šāda prakse ir nozīmīga ilgtermiņa veselības veicināšanā un funkcionālo spēju uzturēšanā.
Vienlaikus sporta skolotāji arvien biežāk saskaras ar situācijām, kad skolēni, pamatojoties uz vecāku vai ārstniecības personu ieteikumiem, vēlas šos vingrojumus izpildīt sporta un veselības mācību stundas (SVMS) laikā. Pēc būtības šāda iecere nav vērtējama negatīvi, ja tās mērķis nav aizvietot mācību priekšmeta saturu vai izvairīties no pilnvērtīgas līdzdalības mācību procesā.
Tomēr šādās situācijās aktualizējas jautājums par sporta skolotāja profesionālo atbildību. Vai sporta skolotājs var būt pārliecināts, ka fizioterapeita norādītie vingrojumi tiek izpildīti korekti? Kā iespējams pārliecināties, ka skolēns vingrojumus veic precīzi, ievērojot drošības, ergonomikas un veselības aizsardzības principus? Turklāt, vai sporta skolotājam ir tiesības un iespējas vērtēt šādu aktivitāti mācību procesa ietvaros?
Praksē vairāki sporta skolotāji man ir uzdevuši jautājumu par to, vai un kā iespējams vērtēt skolēna paveikto, ja tas balstīts uz fizioterapeita izstrādātu programmu. Mana atbilde uz šo jautājumu ir skaidra un profesionāli pamatota: sporta skolotājs var vērtēt tikai to mācību saturu un tās prasmes, kuras viņš pats ir mācījis un kurām ir izstrādāti konkrēti vērtēšanas kritēriji.
Piemērs: vingrošana ar hantelēm un skolēna pašvērtējums
Lai ilustrētu minēto problemātiku, kā piemēru var minēt vingrošanu ar hantelēm, kas bieži tiek iekļauta fizioterapeita izstrādātās rehabilitācijas programmās. Skolēns SVMS laikā izpilda individuāli ieteiktu vingrojumu un veic pašvērtējumu, uzdodot sev jautājumu:
“Kāpēc, izpildot vingrojumu ar hantelēm, man neizdodas kustību veikt pareizi?”
Ar skolotāja atbalstu tiek aktualizēti šādi pašvērtējuma jautājumi:
- vai esmu izvēlējies atbilstošu sākuma stāvokli -stāju, ķermeņa pozu un hanteles tvērienu;
- vai hanteles svars atbilst manām fiziskajām spējām;
- vai kustību izpildu kontrolēti, ievērojot drošību un ergonomiku;
- vai vingrojuma laikā noturu līdzsvaru;
- vai roku un plecu stāvoklis atbilst vingrojuma izpildes prasībām;
- vai elpoju pareizi vingrojuma laikā;
- ja vingrojums neizdodas, kas tieši sagādā grūtības un kā uzlabot izpildi;
- ja vingrojums izdodas, vai apzinos, kāpēc tas izdodas.
Šāds pašvērtējums ir svarīgs mācību procesā, tomēr tas vienlaikus uzskatāmi parāda sporta skolotāja profesionālos ierobežojumus. Skolotājs nevar būt pilnībā pārliecināts, ka skolēns vingrojumu ar hantelēm izpilda tehniski pareizi, ja konkrētā vingrojuma biomehānika, slodzes dozēšana un individuālie veselības aspekti nav apgūti SVMS skolotāja vadībā.
Lai veiktu vērtēšanu, skolotājam ir jābūt pārliecinātam par mācību uzdevuma saturu, izpildes kvalitātes prasībām un drošības aspektiem. Tas nozīmē, ka skolotājam jāizstrādā skaidri un caurspīdīgi vērtēšanas kritēriji, piemēram, kustību precizitātei, vingrojumu secības ievērošanai, drošai uzvedībai un līdzdalībai mācību procesā. Šie kritēriji var tikt piemēroti tikai tādām aktivitātēm, kuras ietilpst SVMS kompetencē.
Savukārt citu nozaru speciālistu, piemēram, fizioterapeitu izstrādātas individuālās rehabilitācijas programmas ir uzskatāmas par ārstnieciska rakstura aktivitātēm. To profesionāla izvērtēšana un kvalitātes kontrole ir attiecīgās nozares speciālista kompetence. Tādēļ sporta skolotājam būtu metodiski un profesionāli sarežģīti, kā arī juridiski apšaubāmi, vērtēt vingrojumu programmu, kuru viņš pats nav izstrādājis un mācījis.
Noslēgumā jāuzsver, ka sadarbība starp izglītības un veselības aprūpes nozarēm ir vēlama un atbalstāma, tomēr katram speciālistam ir jādarbojas savas profesionālās kompetences un atbildības ietvaros. Skaidri nodalītas lomas, savstarpēja komunikācija un mācību procesa mērķu ievērošana ir priekšnoteikumi gan skolēnu drošībai, gan kvalitatīvai izglītībai.
Rakstā paustie viedokļi balstās autores profesionālajā pieredzē un atspoguļo viņas redzējumu par apskatīto tēmu; tie nav uzskatāmi par oficiālām normatīvām vadlīnijām vai citu nozaru speciālistu kompetences aizvietojumu.
Zināt. Ieraudzīt. Pielāgot. Atbalstīt. Nadija, 2025