Pašlaik, runājot par skolotāja darbu, arvien biežāk tiek aktualizēti jautājumi, kas saistīti ar iekļaujošo izglītību. Taču sporta un veselības (SV) mācību priekšmetā ir vēl kāda būtiska darba īpatnība, par kuru, manuprāt, runājam pārāk maz. Tā ir vide, kurā skolotājam jāstrādā un jāpieņem lēmumi.
Daudzās mācību stundās vide ir salīdzinoši nemainīga: klase, skolēnu darba vietas, tāfele, mācību materiāli. Protams, arī tur rodas neparedzamas situācijas, un skolotājam jāspēj uz tām reaģēt. Taču SV stundā mainīga ir ne tikai situācija, mainīga ir pati mācību vide.
Vienu dienu tā ir sporta zāle, bet citu -stadions. Tad skolas pagalms, parks, mežs, slidotava vai peldbaseins. Mainās segums, inventārs, laikapstākļi, temperatūra, redzamība, telpas izmērs un skolēnu izvietojums. Un pats galvenais – skolēni lielāko stundas daļu atrodas kustībā un vienlaikus kustībā var būt divdesmit vai trīsdesmit bērni.
Piemēram, stafetes laikā viens skrien, otrs lec, trešais darbojas ar bumbu, ceturtais vēl nav līdz galam sapratis uzdevumu, piektajam nepieciešama mazāka slodze, sestais pārāk aizrāvies ar sacensību, septītais pēkšņi jūtas slikti, astotais baidās izpildīt vingrinājumu, bet devītais jau mēģina kaut ko tādu, ko skolotājs nemaz nav paredzējis.
Un skolotājam tas viss ir ne tikai jāredz. Viņam nepārtraukti jāvērtē: vai tas ir droši? Vai bērns šo uzdevumu spēj izpildīt? Vai slodze atbilst viņa veselības stāvoklim un funkcionālajām spējām? Vai inventārs ir novietots droši? Vai starp skolēniem ir pietiekama distance? Vai segums nav slidens? Vai konkrētajā situācijā vingrinājums nav jāmaina? Vai bērna pašsajūtas izmaiņas ir parasts nogurums vai signāls, ka aktivitāte nekavējoties jāpārtrauc?
Dažkārt šāda lēmuma pieņemšanai nav pat minūtes. Ir tikai dažas sekundes.
Tieši šeit SV skolotāja profesionālā atbildība kļūst īpaši redzama. Viņš vienlaikus māca kustību prasmes, organizē skolēnu grupu, diferencē uzdevumus, motivē, vērtē sniegumu un nepārtraukti pārrauga vidi no bērna veselības un drošības viedokļa, jo drošība nav tikai noteikumu ievērošana. Šim apgalvojumam ir arī pamatojums pētījumos.
Porsanger un Magnussen (2021) pētījumā Risk and Safety Management in Physical Education: A Study of Teachers’ Practice Perspectives (https://doi.org/10.3389/fspor.2021.663676) analizēja risku un drošības pārvaldību fiziskajā izglītībā Norvēģijā, izmantojot gan sporta skolotāju aptauju, gan padziļinātas intervijas. Pētījuma rezultāti parādīja, ka drošības nodrošināšanā skolotāji nepaļaujas tikai uz vienu noteiktu pieeju. Viņi apvieno formālās drošības prasības un procedūras, praktiskus piesardzības pasākumus, profesionālo pieredzi un situatīvo spriedumu.
Īpaši interesanti ir tas, ka skolotāji paši ne vienmēr uztvēra aktivitāšu pielāgošanu skolēnu vajadzībām kā risku pārvaldību. Viņiem tā bieži bija vienkārši pedagoģiskā darba sastāvdaļa. Taču pētnieki parāda, ka tieši šādi ikdienas lēmumi – pielāgot aktivitāti, reaģēt uz konkrētā skolēna vajadzībām, izvērtēt situāciju – vienlaikus ir arī daļa no drošības pārvaldības. Pētījuma rezultāti norāda uz mācīšanas pieredzes un profesionālā sprieduma būtisko lomu.
Drošība SV stundā nav tikai pirms stundas aizpildāms kontrolsaraksts. Tā ir nepārtraukta vērošana, izvērtēšana, pielāgošana un lēmumu pieņemšana stundas laikā. Turklāt sporta skolotājam jāatrod līdzsvars: pilnībā izvairoties no jebkāda riska, var tikt ierobežotas arī skolēnu mācīšanās iespējas. Arī Porsanger un Magnussen (2021) šo procesu raksturo kā sarežģītu un elastīgu balansēšanu starp drošības un pedagoģiskajiem apsvērumiem.
Ūdens vide šo atbildību padara vēl redzamāku. Īpaši skaidri tas kļūst redzams peldēšanas un citās aktivitātēs ūdens vidē. Peldbaseinā sporta skolotājs vairs nevar uztvert drošību tikai kā vienu no vairākiem stundas organizācijas jautājumiem. Skolēna peldētprasme, nogurums, bailes, ūdens dziļums, grupas lielums un sporta skolotāja iespēja vienlaikus pārraudzīt visus skolēnus var kļūt par drošībai izšķirošiem faktoriem.
Vēl sarežģītāka situācija var veidoties āra ūdens vidē, kuru sporta skolotājs vai treneris nevar pilnībā kontrolēt.
Elnan, Bjerke, Lorås un Haga (2026) pētījumā par skolotāju pieredzi, īstenojot āra aktivitātes ūdens vidē pamatskolas vecākajās klasēs, drošība izcelta kā viens no centrālajiem skolotāju lēmumu pieņemšanas nosacījumiem. Autori norāda, ka dinamiska un mazāk paredzama āra vide palielina gan skolotāja lomas, gan mācīšanas situācijas sarežģītību. Pētījumā skolēnu drošība tika izvirzīta kā prioritāte, pret kuru skolotājiem jāizsver pārējie pedagoģiskie lēmumi. Īpaša nozīme tika piešķirta arī skolotāja kompetencei, skolēnu skaitam ūdenī un iespējai pārskatāmi uzraudzīt visu grupu (https://doi.org/10.1080/14729679.2026.2697850).
Pētījumā parādās vēl divi būtiski aspekti. Pirmais ir grupas lielums un pārskatāmība –neliels skolēnu skaits ūdenī tika uzskatīts par nozīmīgu gan skolotāja iespējām viņus pārraudzīt, gan pašu skolēnu drošības izjūtai. Otrais ir skolotāja kompetence- paši skolotāji uzsvēra profesionālās sagatavotības nozīmi drošas mācību vides nodrošināšanā. Un tieši vārdi “dinamiska un mazāk paredzama vide” ļoti precīzi raksturo sporta skolotāja ikdienu.
Arī mana vairāk nekā 20 gadu praktiskā pieredze sporta skolotāja darbā, tostarp piecu gadu pieredze peldēšanas apmācībā peldbaseinā, rāda, cik dinamiska un neparedzama var būt mācību vide. Savā profesionālajā pieredzē esmu strādājusi arī skolā, kurā nebija sporta zāles. Sporta nodarbībām izmantojām skolas pagrabā izveidotu un pielāgotu telpu. Tas nozīmēja, ka jau pašos pamatos mācību process bija jāplāno atbilstoši reāli pieejamajai videi – telpas izmēram, griestu augstumam, segumam, inventāra izvietošanas iespējām un tam, kādas aktivitātes šajā vidē vispār iespējams īstenot droši.
Taču arī rūpīgi izplānota stunda var mainīties dažu minūšu laikā. No rīta sāk līt, un stadiona segums kļūst slidens. Sporta zālē daļa telpas pēkšņi nav izmantojama, jo tajā vienlaikus darbojas vēl divas klases. Kāds skolēns ierodas pēc slimības. Citam pēkšņi sāk sāpēt celis. Vēl kādam ieplānotais uzdevums izrādās par sarežģītu. Piem., peldbaseinā viens skolēns sabīstas, bet tajā pašā laikā skolotājam jāturpina uzraudzīt visa pārējā grupa.
Plāns paliek plāns.
Reālā situācija var mainīties dažu sekunžu laikā. Tāpēc skolotāja profesionalitāte izpaužas ne tikai spējā labi izplānot stundu, bet arī spējā pielāgoties videi, pamanīt izmaiņas, izvērtēt iespējamos riskus un pieņemt profesionāli pamatotu lēmumu šeit un tagad. Un tam visam pievienojas iekļaujošā izglītība.
Mūsdienu SV stundā darbojas tie paši iekļaujošās izglītības principi, kas citos mācību priekšmetos. Vienam bērnam nepieciešama vienkāršāka instrukcija. Otram – papildu demonstrējums. Trešajam – pielāgota slodze. Ceturtajam ir grūtības orientēties telpā vai koordinēt kustības. Piektajam nepieciešams emocionāls atbalsts, lai viņš vispār uzdrošinātos iesaistīties. Taču pārējiem skolēniem tajā pašā laikā ir tiesības kustēties, mācīties un pilnveidot savas prasmes.
Teorētiski skolotājam vajadzētu atrasties pie katra bērna. Praktiski viņš joprojām ir viens.
Tāpēc, runājot par SV mācību priekšmeta vietu skolā, nepietiek tikai saskaitīt, cik stundas nedēļā skolēniem paredzētas fiziskajām aktivitātēm. Jārunā arī par to, kas šīs stundas māca un kāda profesionālā kompetence nepieciešama cilvēkam, kurš par bērniem atbild dinamiskā un potenciāli paaugstināta riska vidē. Tas kļūst īpaši nozīmīgi jaunākajās klasēs, kad bērni vēl tikai mācās kontrolēt savu ķermeni, orientēties telpā, ievērot distances, saprast drošības norādījumus un novērtēt savas spējas.
Arī pētījumi par sporta skolotāju zināšanām risku un drošības jomā uzsver, ka skolotāja uzdevums nav tikai risku pamanīt. Viņam tie ir jāspēj identificēt, novērtēt, pārvaldīt un komunicēt, vienlaikus sabalansējot drošību ar citiem pedagoģiskajiem mērķiem. Specializētas zināšanas par risku un drošību tādēļ tiek saistītas gan ar drošas mācību vides veidošanu, gan ar kvalitatīvu skolēnu mācīšanās iespēju nodrošināšanu. Tas ir svarīgi arī tādēļ, ka SV stundas būtība nav vienkārši “izkustināt bērnus”.
Sporta skolotājs māca skolēnam saprast savu ķermeni. Droši kustēties. Novērtēt savas spējas. Sadarboties. Pieņemt lēmumus. Rīkoties dažādās vidēs. Apgūt prasmes, kuras skolēnam var būt nepieciešamas ne tikai sportā, bet arī ikdienā un reizēm pat situācijā, kurā tās palīdz pasargāt savu vai cita cilvēka veselību un dzīvību. Un, ja viss ir izdarīts profesionāli, no malas tas reizēm tiešām izskatās ļoti vienkārši. Skolēni skrien. Spēlē bumbu. Peld. Slēpo. Vingro. “Parasta sporta stunda.”
Taču aiz šīs parastās stundas var būt desmitiem skolotāja pieņemtu mazu lēmumu, kurus neviens no malas pat nepamana. Pārvietot inventāru. Mainīt uzdevumu. Samazināt slodzi. Apturēt skolēnu. Pamanīt nogurumu. Pārgrupēt skolēnus. Mainīt distanci. Izvēlēties citu vingrinājumu. Atcelt iecerēto aktivitāti laikapstākļu dēļ. Un dažkārt pats profesionālākais skolotāja lēmums ir nevis tas, ko šodien darīt, bet gan tas, ko šodien nedarīt. Jo SV stundā labs sporta skolotājs nav tikai tas, kurš prot iemācīt kustību. Labs profesionālis ir arī tas, kurš dinamiskā un mainīgā vidē spēj laikus pamanīt situāciju, izvērtēt risku un dažu sekunžu laikā pieņemt pamatotu lēmumu, lai skolēns varētu mācīties, kustēties un attīstīties droši.
Kas nepieciešams kvalitatīvam un drošam mācību procesam?
Manā skatījumā kvalitatīva, droša un iekļaujoša sporta un veselības mācību procesa nodrošināšanai nepieciešama ne tikai skolotāja profesionālā kompetence, bet arī atbilstoši sistēmiskie priekšnoteikumi.
- Profesionāli sagatavots skolotājs -atbilstoša izglītība, profesionālā kvalifikācija, zināšanas un regulāra profesionālās kompetences pilnveide.
- Atbilstoši cilvēkresursi un atbalsts – īpaši situācijās, kad skolēnu individuālās vajadzības un drošības apsvērumi prasa papildu atbalstu.
- Droša un mācību mērķiem atbilstoša vide – piemērotas telpas, infrastruktūra un inventārs. Neatbilstoša vide var ierobežot mācību procesa kvalitāti un palielināt sporta skolotāja darba slodzi un atbildību.
- Regulāra situācijas izpēte – nepieciešams sistemātiski izvērtēt sporta skolotāju profesionālās vajadzības, zināšanas, darba slodzi un labbūtību, kā arī pieejamā atbalsta lietderību un efektivitāti.
- Datos un praksē balstīti lēmumi – pilnveidojot sporta izglītību, būtiski ņemt vērā gan pētījumu rezultātus, gan skolotāju profesionālo pieredzi un reālos mācību procesa apstākļus.
Manā skatījumā kvalitatīva izglītība nevar balstīties tikai uz skolotāja profesionalitāti un individuālo spēju pielāgoties apstākļiem. Tā ir kopīga atbildība, kurai nepieciešams kompetents pedagogs, droša un atbilstoša vide, pietiekami cilvēkresursi un sistēmisks atbalsts.
Nadija
Šajā sadaļā pausts autores profesionālais viedoklis, kas balstīts personīgajā pieredzē un profesionālajos novērojumos un nav uzskatāms par kādas konkrētas institūcijas oficiālo nostāju.