Situācija, kas liek aizdomāties
Pirms dažām dienām LTV raidījumā “De facto” tika pārraidīts sižets, kurā, šķietami, tika risināta problēma par iespējamu skolotājas pāridarījumu pret bērnu kādā Rīgas privātskolā. Taču sižeta tonis un pieeja vairāk radīja iespaidu par sensacionalizēšanu, nevis patiesu problēmas izpratni un analīzi.
Jo īpaši satraucošs bija skolas direktores komentārs: “vienam patīk māte, otram patīk meita, trešajam patīk kleita“. Šāds izteikums trivializē bērna vajadzības un iespējamo ciešanu pieredzi, vienlaikus atspoguļojot sabiedrībā joprojām pastāvošos aizspriedumus. Šāda attieksme ir krasā pretrunā ar iekļaujošās izglītības būtību, kuras pamatā ir atbildība,cieņa un empātija.
Iekļaujošās izglītības būtība un nozīme
Iekļaujoša izglītība ir process, kura mērķis ir nodrošināt visiem izglītojamajiem jēgpilnas, kvalitatīvas izglītības iespējas kopā ar vienaudžiem. Tā paredz vienlīdzīgas iespējas visiem bērniem un jauniešiem, neatkarīgi no viņu attīstības vajadzībām, veselības stāvokļa, izcelsmes, dzimuma, reliģiskās vai politiskās pārliecības, sociālā statusa vai dzīvesvietas.
Šī pieeja nav tikai politiski korekts jēdziens — tā ir praktiska nepieciešamība veidot izglītības vidi, kurā bērni jūtas labi,droši, saprasti un atbalstīti. Tieši izglītības iestāžu vadītāju un pedagogu attieksme, zināšanas un rīcība nosaka, vai vide būs iekļaujoša vai izslēdzoša.
UNESCO iekļaujošo izglītību raksturo kā procesu, kurā tiek nodrošinātas visu skolēnu daudzveidīgās vajadzības, veicināta līdzdalība un samazināta izslēgšana no mācību un sabiedriskās dzīves.
Iekļaujošās izglītības prakse Latvijā
Latvijā iekļaujošā izglītība tiek saprasta trīs līmeņos:
- kā speciālā izglītība;
- kā integrācija vispārējās izglītības iestādēs;
- kā pieeja, kur ikviens bērns ir iekļaujošās izglītības subjekts, un jebkura izglītības iestāde ir iekļaujošās izglītībasobjekts.
Diemžēl praksē Latvijā joprojām vairumā izglītības iestāžu aktualizēts nevis iekļaušanas, bet integrācijas modelis, kur uzmanība tiek vērsta uz atsevišķu bērnu pielāgošanu sistēmai, nevis sistēmas pielāgošanu bērnu dažādībai. Izaicinājumi iekļaušanas īstenošanā ir vairāki:
– neelastīgas mācību programmas,
– mācību līdzekļu un aprīkojuma trūkums,
– nedraudzīga, nepieejama vide,
– pedagogu nepietiekama sagatavotība un atbalsts,
– vecāku mazaktīva iesaiste.
Turklāt pastāv risks, ka bērns fiziski atrodas klasē, bet netiek pilnvērtīgi iesaistīts mācību procesā.
Ceļš uz ilgtspējīgu iekļaušanu
Pozitīvas skolotāju attieksmes veidošanā nozīmīga loma ir:
- iepriekšējai pieredzei darbā ar bērniem ar speciālām vajadzībām;
- līdzdalībai iekļaujošos projektos;
- komandas darbam ar atbalsta speciālistiem;
- materiālo, metodisko un cilvēkresursu pieejamībai.
Lai iekļaušana būtu veiksmīga, jāievēro arī universālā dizaina principi:
- izmantot dažādas mācību stratēģijas (redzēt, dzirdēt, taustīt);
- pielāgot uzdevumu sarežģītību;
- radīt motivējošas iespējas, kas atbilst skolēna interesēm un vajadzībām;
- nodrošināt elastīgu atbalstu.
Ko darīt tālāk?
Lai stiprinātu iekļaujošās izglītības īstenošanu Latvijā, nepieciešams:
- apmācīt skolu direktorus un skolotājus, lai tie varētu izglītot arī savus kolēģus;
- nodrošināt adekvātu finansējumu un aprīkojumu skolām;
- atbilstoši atalgot skolotājus, lai viņi varētu pilnvērtīgi darboties vienā skolā;
- veidot ciešu sadarbību starp skolām, vecākiem, NVO un profesionālajām organizācijām;
- vākt un izplatīt labās prakses piemērus;
- stiprināt iekļaujošās izglītības saturu pedagogu sagatavošanā (Porter, 2001).
Noslēgumā
Iekļaujoša izglītība nav greznība vai nesasniedzams sapnis. Tā ir reāla sabiedrības vajadzība, ja vēlamies veidot empātisku, atbildīgu un ilgtspējīgu nākotni. Katrs bērns ir pelnījis mācīties vidē, kur viņš tiek pieņemts, saprasts un atbalstīts. Mūsu uzdevums – nodrošināt, lai tāda vide kļūtu par normu, nevis izņēmumu.
Ar šo rakstu nevēlos nevienu mācīt vai nosodīt — mans mērķis ir pievērst uzmanību iekļaujošās izglītības būtībai un atgādināt, ka risinājumus varam atrast tikai tad, ja sadarbojamies un mācāmies cits no cita.
Nadija