Jēdziens par stabilitāti, tās iedalījums, attīstība. Kādas struktūras un kā ir jāizmeklē, nosakot pacienta stabilitāti, terapijas pamatprincipi (tehnikas, elementi)

Stabilitāte ir 2. MK līmenis. Tā ir spēja noturēt pozīciju, saglabāt stabilu stāvokli kādā ķermeņa daļā, lai nodrošinātu citu ķermeņa daļu kustību. Stabilitāte ir vajadzīga visās locītavās, kas atrodas svaru nesošā pozīcijā. Izometriskā = toniskā noturēšana – spēja noturēties pret gravitācijas spēku. Kokontrakcija – vienlaicīga izometriska antagonistu mm. grupu kontrakcija ap locītavu, lai saglabātu stabilitāti svaru nesošā pozīcijā, noturētos viduslīnijā.

Aktīvā stabilitāte (nodrošina kontraktilās strukt.) atkar. no vienk. izom. kontrakcijas= kokontrakcijas.

Pasīvā stabilitāte (nodrošina nekontraktilās strukt. – kauli, loc. kapsulas, negatīvais atmosfēras spiediens, saites un pārējās struktūras, fascijas, āda, zemāda ). Izotoniska m-ļu kontrakcija.

Kontrolētā mobilitāte (nākamais MK līmenis) – mobilā stabilitāte. Statiski dinamiskajam līdzsvarā piemīt spēja pārnest svaru, kam piemīt statiskā un dinamiskā daļa.

Stabilā līdzsvara stāvoklī ķermeni izkustinot no vietas, tas atgriežas atpakaļ sākuma stāvoklī.

Priekšmeta vai pozas stabilitāte ir atkarīga no:

1)       Atbalsta laukuma lieluma un formas

2)       Gravitācijas centra augstuma

3)       Gravitācijas centra projekcijas vietas uz atb. lauk-a ( grav. līnijas atbalsta vietas)

4)       Ķermeņa masas

5)       Virsmas kvalitātes

6)       Kinemātiskās ķēdes veida

Ķermenis kļūst stabilāks, ja

1)       Gravitācijas centrs novietojas zemāk

2)       Gravitācijas līnija projicējas atbalsta laukuma centrā

3)       ↑ atbalsta laukums tai pusē, kurā virzienā ir pielikts spēks

4)       ↑ ķermeņa svars.

Izmeklē pacienta locītavas, muskuļus (speciālie testi), kapsulas, saites (stabil.testi).

Nosaka, kādi ir traucējumi – aktīvā vai pasīvā stabilitāte (kāpēc – neiroloģija, traumatoloģija..) Attiecīgi pie aktīvās stabilitātes traucējumiem jāpalielina muskuļu spēks, kokontrakcijas. Pie pasīvās – arī kā pie aktīvās var būt terapija, jo nekontraktīlās struktūras nav iespējams konservatīvi ietekmēt. Tehnikas – PNF, līdzsvara virsmu izmantošana, svaru nesošo pozīciju trenēšana (sk. motoros kontroli!!!)

Locītavu stabilitāte ir atkarīga no:

  • Artikulējošo virsmu formas un sakritības;
  • Saišu stāvokļa;
  • Aptverošo muskuļu sasprindzinājuma pakāpes;
  • Fascijām;
  • Atmosfēras spiediena.

Stabilitāti uzlabo:

  • Pēc MK shēmas (no zemākām pozīc. uz augstākām)
  • Akt. kust.
  • PNF( RI, stabilizing reversal, replikācija, izot. kontr-u kombin.)