Par bērna emocionālajām vajadzībām, pirmsskolas izglītības lomu un ģimenes un izglītības iestādes sadarbību mūsdienu sabiedrībā.
Bērns starp ģimeni un izglītības sistēmu
Mūsdienās bērna audzināšana arvien vairāk kļūst par kopīgu ģimenes un izglītības iestādes uzdevumu. Jau agrā bērnībā bērns lielu dienas daļu pavada pirmsskolas izglītības iestādē, vēlāk skolā, interešu izglītības nodarbībās un citās organizētās aktivitātēs. Taču vai mēs pietiekami bieži aizdomājamies, cik daudz laika bērnam patiesībā atliek būt kopā ar savu ģimeni? Un kurš visvairāk ietekmē viņa vērtību, uzvedības, emocionālo reakciju un pasaules uztveres veidošanos? Šie jautājumi nav vērsti pret pedagogiem vai izglītības iestādēm. Tie rosina plašāk paskatīties uz sistēmu, kurā aug mūsu bērni.
Kāpēc radās bērnudārzi, un kā interesēm tie kalpo šodien?
Pirmsskolas izglītības vēsture ir saistīta gan ar pedagoģiskām idejām par bērna attīstību, gan ar sabiedrības ekonomiskajām un sociālajām pārmaiņām. Attīstoties industrializācijai un pieaugot sieviešu nodarbinātībai, organizēta bērnu aprūpe kļuva par nozīmīgu priekšnoteikumu vecāku iesaistei darba tirgū. Arī valsts politikā pirmsskolas izglītība arvien biežāk tika aplūkota ne tikai kā bērna attīstības iespēja, bet arī kā instruments nodarbinātības un ekonomiskās izaugsmes veicināšanai.
OECD 2021. gada ziņojumā Starting Strong VI atzīts, ka agrīnās izglītības un aprūpes politikas attīstību ietekmē gan bērnu labklājības un izglītības mērķi, gan nepieciešamība nodrošināt vienlīdzīgas iespējas sieviešu dalībai darba tirgū. Tas liek uzdot būtisku jautājumu: vai, veidojot bērnu ikdienas organizāciju, mēs vienmēr pietiekami līdzsvarojam ekonomiskās vajadzības ar bērna emocionālajām vajadzībām?
Iedomāsimies bērnu, kurš pirmsskolas izglītības iestādē ierodas pulksten 8.00 un mājās atgriežas tikai pēc 18.00. Tās ir aptuveni desmit stundas ārpus ģimenes vides. Pēc atgriešanās mājās seko vakariņas, sadzīves pienākumi, gatavošanās nākamajai dienai un gulētiešana. Cik daudz laika paliek mierīgai sarunai, kopīgai rotaļai, bērna pārdzīvojumu uzklausīšanai un patiesai emocionālai tuvībai? Iespējams, pedagogs ikdienā redz bērna uzvedību, reakcijas, intereses un grūtības situācijās, kuras vecākiem nemaz nav iespējas novērot. Savukārt vecāki pazīst bērnu ģimenes attiecībās, viņa personīgajā vēsturē un emocionālajā pasaulē. Neviens no šiem skatpunktiem nav pilnīgs bez otra. Tādēļ problēma nav pati pirmsskolas izglītība. Problēma rodas tad, ja bērna dienas organizācijā pieaugušo darba grafiks kļūst svarīgāks par bērna individuālajām vajadzībām un ģimenes iespējām būt kopā.
Ko par bērna attīstību stāsta pētījumi?
Hārvarda Universitātes Bērna attīstības centra pētījumu apkopojumos uzsvērts, ka bērna smadzeņu attīstībā īpaši nozīmīgas ir stabilas, drošas un emocionāli atsaucīgas attiecības ar pieaugušajiem. Svarīga ir tā sauktā serve and return mijiedarbība -bērns ar skatienu, kustību, skaņu, jautājumu vai emociju pauž vajadzību pēc kontakta, bet pieaugušais uz to atsaucas. Šāda savstarpēja komunikācija palīdz attīstīt valodu, sociālās prasmes un emocionālās regulācijas spējas. Taču svarīgi uzsvērt, ka bērnam nozīmīgas attiecības var veidoties gan ar vecākiem, gan citiem pastāvīgiem un atsaucīgiem aprūpētājiem.
Pētījumi neapstiprina, ka atrašanās bērnudārzā pati par sevi nozīmētu emocionālu kaitējumu. 2025.gadā publicētā metaanalīzē, kurā apkopota 16 longitudinālu pētījumu informācija par 17 913 bērniem, konstatēta neliela, bet statistiski nozīmīga saistība starp pirmsskolas aprūpes procesa kvalitāti un bērnu turpmāko sociāli emocionālo attīstību. Tas nozīmē, ka svarīgs ir ne tikai jautājums, cik ilgi bērns uzturas izglītības iestādē, bet arī tas, kādas attiecības, pieredzi un emocionālo vidi viņš tur piedzīvo.
Kad audzināšanu pārņem sistēma?
Bērnam pieaugot, pirmsskolu nomaina skola. Mainās vide, prasības un dienas kārtība, taču saglabājas nepieciešamība pielāgoties noteiktai sistēmai. Bērnam jāiekļaujas mācību stundu grafikā, jāievēro noteikumi, jāizpilda uzdevumi un jāatbilst vērtēšanas kritērijiem. Protams, noteikumi, zināšanas un sociālās prasmes ir nepieciešamas. Tomēr rodas jautājums, vai ikdienas steigā pietiekami tiek sadzirdēta paša bērna balss. Vai mēs interesējamies tikai par to, ko bērns ir iemācījies, vai arī par to, kā viņš jūtas? Vai uzvedības grūtības vienmēr uztveram kā pārkāpumu, vai reizēm spējam tajās saskatīt neapmierinātu vajadzību, stresu vai vēlmi būt saprastam?
Izglītības sistēma neizbēgami piedalās bērna audzināšanā. Tā ietekmē viņa priekšstatus par autoritāti, sadarbību, atbildību, sasniegumiem un savstarpējām attiecībām. Tādēļ īpaši svarīgi, lai ģimene nekļūtu tikai par institūcijas noteikto prasību izpildītāju. Izglītības iestādei jāpapildina ģimenes audzinošā loma, nevis nemanāmi tā jāaizstāj.
Sadarbība ar vecākiem
Tradicionāli izglītības iestāžu sadarbība ar vecākiem bieži saistās ar sapulcēm, elektroniskā žurnāla ziņojumiem, informāciju par sasniegumiem un uzvedību. Taču patiesa sadarbība ir daudz plašāka, tā sākas ar savstarpēju cieņu un atziņu, ka gan vecākiem, gan pedagogiem ir unikālas zināšanas par bērnu. Vecāki var palīdzēt pedagogam izprast bērna intereses, emocionālās reakcijas, ģimenes pieredzi un vajadzības. Savukārt pedagogs var sniegt vecākiem vērtīgus novērojumus par bērna uzvedību vienaudžu grupā, mācīšanās procesu un sociālajām attiecībām. Svarīgi, lai komunikācija būtu divvirzienu, nevis aprobežotos ar norādījumiem, kas ģimenei jāizpilda.
Efektīva sadarbība nozīmē arī vecāku iesaisti lēmumos, kopīgu problēmu risināšanu, atbalstu ģimenēm un bērna individuālo vajadzību respektēšanu. Īpaši nozīmīgi tas ir situācijās, kad bērnam ir attīstības, mācīšanās, komunikācijas vai uzvedības grūtības. Tad vienota pieeja starp ģimeni, pedagogiem un atbalsta speciālistiem var palīdzēt veidot bērnam saprotamu, paredzamu un drošu vidi.
Vecāku iesaiste ir pamats veiksmīgai bērna izglītībai
Lai cik kvalitatīva būtu izglītības sistēma, tā nevar aizstāt vecāku ieinteresētību un aktīvu līdzdalību bērna audzināšanā un izglītošanā. Bērna attīstība un mācību sasniegumi nav tikai pedagogu atbildība-tas ir kopīgs ģimenes un izglītības iestādes darbs. Vecāku iesaiste nenozīmē tikai vecāku sapulču apmeklēšanu, sekošanu vērtējumiem vai mājasdarbu pārbaudīšanu. Tā sākas ar patiesu interesi par bērna ikdienu, viņa emocijām, attiecībām ar vienaudžiem, panākumiem un grūtībām.
Tikpat nozīmīga ir pozitīva un cieņpilna komunikācija ar izglītības iestādi. Vecākiem un pedagogiem nevajadzētu atrasties pretējās pusēs, meklējot vainīgos bērna uzvedības vai mācīšanās grūtībās. Abām pusēm ir kopīgs mērķis-bērna labklājība, attīstība un veiksmīga izglītības ieguve. Svarīgi, lai vecāki ne tikai sagaidītu informāciju no pedagogiem, bet arī paši būtu gatavi dalīties savos novērojumos, uzdot jautājumus, uzklausīt ieteikumus un kopīgi meklēt risinājumus. Savukārt pedagogiem būtiski uztvert vecākus kā līdzvērtīgus sadarbības partnerus, kuru pieredze un zināšanas par savu bērnu ir nozīmīgs resurss izglītības procesā. Jo aktīvāk un konstruktīvāk ģimene iesaistās bērna izglītības procesā, jo lielākas iespējas savlaicīgi pamanīt grūtības, sniegt nepieciešamo atbalstu un veidot vienotu pieeju bērna attīstībai.
Bērnam ir svarīgi just, ka viņa dzīvē nozīmīgie pieaugušie sadarbojas, nevis savstarpēji konkurē vai viens otru kritizē. Izglītības iestāde un ģimene nav divas atsevišķas pasaules. Tām jābūt partneriem, jo bērna veiksmīga izglītība sākas ar pieaugušo spēju sadarboties.
Noslēgumā
Bērna audzināšana ir visu šajā procesā iesaistīto pušu kopīga atbildība. Taču, jo vairāk laika bērns pavada izglītības sistēmā, jo svarīgāk ir vecākiem saglabāt aktīvu lomu viņa dzīvē.
Un tomēr paliek jautājums – kas patiesībā audzina mūsu bērnus: ģimene vai sistēma? Un cik lielā mērā mēs paši, vecāki, ļaujam sistēmai pārņemt šo lomu?
Izmantotā literatūra un avoti
- Sluiter, R. M. V., Fukkink, R. G., & Fekkes, M. (2025). The Impact of Process Quality in Early Childhood Education and Care on Socio-Emotional Development: A Meta-Analysis of Longitudinal Studies. International Journal of Environmental Research and Public Health, 22(5), 775.
https://doi.org/10.3390/ijerph22050775 - OECD (2021). Starting Strong VI: Supporting Meaningful Interactions in Early Childhood Education and Care.OECD Publishing, Paris.
https://doi.org/10.1787/f47a06ae-en - OECD (2021). Trends shaping early childhood education and care. Grāmatā Starting Strong VI: Supporting Meaningful Interactions in Early Childhood Education and Care. OECD Publishing.
https://www.oecd.org/en/publications/starting-strong-vi_f47a06ae-en/full-report/component-6.html - Harvard University, Center on the Developing Child (2024). A Guide to Serve & Return and Early Childhood Development.
https://developingchild.harvard.edu/resource-guides/guide-serve-and-return/ - Barger, M. M., Kim, E. M., Kuncel, N. R., & Pomerantz, E. M. (2019). The relation between parents’ involvement in children’s schooling and children’s adjustment: A meta-analysis. Psychological Bulletin, 145(9), 855–890.
https://doi.org/10.1037/bul0000201
Rakstā paustas autores personīgās pārdomas un viedoklis, kas papildināts ar zinātniskos pētījumos un publikācijās balstītu informāciju.
*Raksta ilustrācija veidota ar mākslīgā intelekta palīdzību
Nadija