No savas agrās bērnības īpaši spilgti atceros trīs bēgšanas no bērnudārza. Man toreiz bija tikai trīs gadi, un, lai gan mamma vēlāk stāstīja, ka ar mani esot gājis diezgan smagi, man pašai šie notikumi atmiņā saglabājušies kā īsti piedzīvojumi.
Mans bērnudārzs atradās skaistā vietā- ciema nomalē, kalna pakājē, blakus straujai kalnu upei. Šķietami ideāla vieta, kur bērnam pavadīt dienu, rotaļāties un iepazīt pasauli. Lai nokļūtu bērnudārzā, bija jāšķērso iekārtais tilts, kas turējās trosēs. Ejot pāri, tas pamatīgi šūpojās, un skatīties lejā uz mutuļojošo upi bija diezgan bailīgi.
Taču mana lielākā problēma nebija ne tilts, ne upe. Mana lielākā problēma bija pusdienlaika gulēšana. Es nesapratu, kāpēc gaišā dienas laikā jāguļ gultā, ja ārā ir tik daudz interesanta. Arī dažas audzinātājas izmantotās audzināšanas metodes manu sajūsmu par bērnudārzu nevairoja. Katru rītu raudāju un negribēju turp doties, taču pieaugušajiem bija savi darbi, un arī man, acīmredzot, bija jāpilda savs pienākums – jāapmeklē bērnudārzs. Kādā brīdī sapratu, ka problēma būs jārisina pašai.
Pirmais atgadījums – pāri tiltam četrrāpus
Neatceros, kā tieši notika stratēģiskā plānošana, bet rezultāts bija skaidrs, ka pusdienlaikā, kad visiem jāguļ, es došos prom. Un tā arī izdarīju.
Man izdevās izkļūt no bērnudārza teritorijas un nonākt līdz tiltam. Tur gan atklājās neliela tehniska problēma, es biju pārāk maza, lai aizsniegtu troses, pie kurām pieturēties. Tilts šūpojās, apakšā traucās straujā kalnu upe, bet atpakaļ doties negribējās. Tāpēc liku lietā agrāk apgūtās rāpošanas prasmes un devos pāri tiltam četrrāpus.
Diemžēl manu brīvības ceļojumu pamanīja kāda bērnudārza darbiniece un nogādāja mani atpakaļ. Ar to arī pirmais mēģinājums beidzās.
Secinājumi tika izdarīti abās pusēs. Bērnudārza darbinieki saprata, ka vārtiņi jānostiprina, un uz tiem parādījās aizbīdnis. Savukārt es biju pārliecinājusies, ka pat sarežģītās situācijās var atrast risinājumu. Tiesa, trīs gadu vecumā risku izvērtēšana acīmredzot vēl nebija mana stiprākā puse.
Otrais atgadījums -veiksmīga atgriešanās mājās
Pieaugušie bija izdarījuši secinājumus, taču arī es nestāvēju uz vietas savā attīstībā. Iemācījos uzrāpties pa pītā žoga pinumu, aizsniegt aizbīdni un atvērt vārtus. Tātad jaunie drošības pasākumi bija pārvarami, un es atkal devos prom un šoreiz viss izdevās daudz veiksmīgāk. Aizgāju līdz omas mājai, kas atradās apmēram kilometra attālumā, blakus ciema centrālajai ielai. Tur klusiņām sēdēju un gaidīju, līdz bērni kopā ar vecākiem sāka nākt mājās no bērnudārza. Kad pienāca īstais brīdis, mierīgi pievienojos pārējiem un devos mājās. Gluži kā pēc parastas darba dienas.
Bērnudārzā tikmēr drošības pasākumi tika pastiprināti vēl vairāk un uz vārtiem parādījās piekaramā atslēga. Šis atgadījums man tagad šķiet īpaši interesants. Trīsgadīgs bērns bija ne tikai atradis veidu, kā izkļūt no bērnudārza, bet arī izdomājis, kā atgriezties mājās kopā ar pārējiem. Protams, toreiz es to neuztvēru kā kaut ko neparastu. Man vienkārši bija savs mērķis un priekšstats par to, kā to sasniegt. Pieaugušajiem gan šāda patstāvība droši vien sagādāja ne mazums raižu.
Trešais atgadījums – astoņus gadus vecākā brāļa palīdzība
Katru rītu joprojām raudāju, jo negribēju iet uz bērnudārzu. Vecākajam brālim laikam kļuva manis žēl. Iespējams, arī viņam nepatika dažas audzinātājas izmantotās metodes, kas mani nekādi nespēja pārliecināt, ka bērnudārzs ir vieta, kur man gribētos atrasties.
Tā manā cīņā par brīvību parādījās sabiedrotais- vecākais brālis, kurš nolēma palīdzēt. Aiz bērnudārza ēkas viņš pītajā žogā izveidoja caurumu, pa kuru es varēju izlīst. Un es atkal biju brīvībā! Šoreiz man bija ne tikai iespēja aizbēgt, bet arī konkrēts ceļojuma mērķis. Brālis man bija lasījis grāmatu par varavīksni, kura dzīvoja kalnos. Grāmatas zīmējumā varavīksnei bija skaisti sarkani zābaciņi, kas man bija ļoti iepatikušies. Tāpēc nolēmu doties kalnos, lai satiktu varavīksni un savām acīm apskatītu viņas zābaciņus.
Trīsgadīga bērna izpratnē tas bija pilnīgi loģisks plāns, ja varavīksne dzīvo kalnos, tad tur viņa arī jāmeklē.
Šoreiz nolēmu neriskēt ar šūpojošos tiltu un devos kalnu virzienā. Varavīksni ar sarkanajiem zābaciņiem gan nesatiku, toties sastapu aitu ganus, kuri mani pabaroja. Šo tikšanos atceros ļoti spilgti, taču to, kā pēc tam nokļuvu atpakaļ ciemā, vairs neatceros.
Atskatoties uz šo notikumu, saprotu, cik spēcīga bērnībā var būt iztēle. Man grāmatas stāsts nebija tikai pasaka, tā bija iespēja doties īstā piedzīvojumā. Iepriekšējā pieredze arī kaut ko bija iemācījusi: no bīstamā tilta šoreiz izvairījos, lai gan došanās kalnos vienatnē diez vai bija drošāka izvēle. Un vēl šis atgadījums man atgādina, cik lielu iespaidu uz bērnu var atstāt izlasīta grāmata. Brālis droši vien pat nenojauta, ka stāsts par varavīksni un viņas sarkanajiem zābaciņiem kādu dienu kļūs par mana nākamā bēgšanas plāna pamatu.
Man toreiz bija nedaudz vairāk nekā trīs gadi, taču šos trīs bēgšanas atgadījumus un toreizējās sajūtas spilgti atceros vēl šodien. Tagad, protams, saprotu, cik bīstami tas viss bija un varu tikai iedomāties, ko pārdzīvoja mamma un bērnudārza darbinieki. No pieaugušo skatpunkta tie noteikti nebija nekādi jautrie piedzīvojumi.
Atskatoties uz šiem notikumiem, tajos saskatu ne tikai bērna spītību, bet arī zinātkāri, iztēli un vēlmi pašai pieņemt lēmumus un iepazīt pasauli. Īpaši spilgts piemērs tam ir mans ceļojums kalnos. Pieaugušajam varavīksne ar sarkaniem zābaciņiem ir tikai pasakas tēls, bet trīsgadīgam bērnam tā var būt pilnīgi reāla būtne, kuru atliek vien doties meklēt. Un, ja reiz grāmatā rakstīts, ka viņa dzīvo kalnos, kāpēc gan lai tur nedotos?
Taču pāri visam ir kāda sajūta, kuru atceros vēl šodien. Tā bija neaprakstāma brīvības sajūta. Es biju maza, bet tajos brīžos jutos liela. Es pati pieņēmu lēmumus, pati izvēlējos ceļu un pati devos pasaulē. Es jutos brīva -gluži kā pieaugušais. Un, lai gan šodien nevienam trīsgadniekam šādus piedzīvojumus nenovēlētu, savu toreizējo apņēmību joprojām atceros ar lepnumu.
Acīmredzot jau trīs gadu vecumā man bija skaidrs – ja sistēma nepatīk, jāmeklē risinājums. Bet, ja kaut kur kalnos dzīvo varavīksne ar sarkaniem zābaciņiem, tad ir arī pietiekami labs iemesls doties pasaulē. Tikai bērnudārza vadība, šķiet, manai iniciatīvai nebija gatava.
*Raksta attēls veidots ar MI palīdzību, balstoties uz patiesiem bērnības notikumiem.
Nadija