Augļa attīstība sievietes klēpī ilgus gadus bija «neticamā, neredzamā pasaule» («unbelievable, invisible world»). Tikai salīdzinoši nesen zviedru zinātniekam — profesionālam fotogrāfam Lenartam Nilsonam, izmantojot vismodernāko elektronu mikroskopijas aparatūru un izcilās fotogrāfa iemaņas, izdevās ieskatīties šā maģiskā procesa aizkulisēs.
It kā sekojot modernās fenomenoloģijas iemīļotajai paradigmai «Redzēt nozīmē ticēt» («To see, is to believe»), Lenarts Nilsons ieguva patiesi fantastiskas cilvēka embrija attīstības ainas: vispirms olšūnas apaugļošanās momentu, tad pēc 20 stundām, kad jau sākusies intensīva apaugļotās olšūnas dalīšanās, tad pēc divām dienām un tālāk pakāpeniski pēc trim, četrām, tad septiņām nedēļām, kad jau izveidojies cilvēkbūtnei līdzīgs aizmetnis ar rudimentāriem orgāniem, jau pulsējošu (150 reizes minūtē) sirdi, acu iedīgļiem un delfīnveida galvu, kuras iekšienē fantastiskā ātrumā sāk veidoties galvas smadzeņu nervu šūnu masīvs. Šīs krāsainās cilvēka embrija attīstības fotogrāfijas minētajā secībā pirmo reizi dienasgaismu ieraudzīja žurnāla «Life» 1990. gada augusta numurā. Kā atceras Lenarts Nilsons, daudzās intervijās, apbalvošanas ceremonijās un viņam veltītajos banketos simtiem, varbūt pat tūkstošiem reižu jautāts: «Jūs, kas esat soli pa solim izsekojis mistiskajai Cilvēkbērna rašanās gaitai, — kurā brīdī sākas cilvēka dzīvība?» Uz to viņš ierasti atbildējis ar sava tautieša, slavenā kinorežisora Ingmāra Bergmaņa vārdiem. Jautāts, no kura brīža sākusies viņa kinovaroņa mīlestība uz iecerēto meiteni, Bergmanis atbildējis: «Skatieties filmu, un jūs paši varēsiet izlemt. Tas atkarīgs tikai no jums pašiem.»
Taču Lenarts Nilsons, pirmais cilvēks, kas izsekoja Cilvēkbērna tapšanas gaitai, pietiekami precīzi fiksējis Dzīvības rašanās momentu. Tā ir astotā diena pēc olšūnas apaugļošanās, kad sfēriskā blastula, kuru veido vairāki simti šūnu, implantējas mātes dzemdes sieniņā un, savienojoties ar viņas organisma asinsrites, hormonālo un imūnbioloģisko sistēmu, kļūst par apvienotā organisma dzīvības sastāvdaļu. Šī nostādne ir krasā pretrunā ar agrāk plaši izplatīto uzskatu, kas embrija dzīvību atzina tikai pēc pirmajām samanāmajām kustībām mātes klēpī, ko parasti novēro trešajā mēnesī.
Tālāk Nilsons jautā, no kura momenta var uzskatīt, ka embrijs kļuvis par cilvēku. Un arī šeit atbilde it diezgan precīza. Tas ir apmēram pēc 50 dienām (vai 7 nedēļām), kad embrijs jau ieguvis cilvēkveida formu un tā neparasti lielajā galvā sāk fantastiskā ātrumā veidoties smadzeņu nervu šūnas un kontakti starp tām. Tad jau lieliski saredzama gan smadzeņu šūnu fraktāļa struktūra, gan embrija galvas asinsvadu fraktāļu «raksts». Bet vispārsteidzošākais ir fantastiskais ātrums, ar kādu šīs nervu šūnas veidojas, — vairāk nekā 100 000 vienā minūtē! Nav grūti novērtēt, ka līdz zīdaiņa piedzimšanai devītajā mēnesī smadzeņu šūnu skaits pārsniedz desmit miljardus — skaitli, kas raksturīgs cilvēka smadzenēm! Tātad cilvēka apziņas (vai dvēseles) iedīgļi embrijā sāk veidoties jau septītajā nedēļā, un no šā momenta var uzskatīt, ka ir radies cilvēks. Sai aspektā bezgala smagi apzināties, ka daudzajos abortos, kas bieži notiek pēc septītās nedēļas, tiek iznīcināta ne vien jaunā dzīvība, bet vēl nepiedzimis cilvēks ar savu rudimentāro dvēselīti.
Interesantas ir seno filozofu domas par šo problēmu. Tā sengrieķu filozofijas autoritāte Aristotelis bija pārliecināts, ka cilvēks top tikai dzimšanas brīdī. Turpretim viduslaiku lielākā filozofijas autoritāte Sv.Akvīnas Toms domāja, ka vīrieša dvēsele savienojas ar augli četrdesmitajā dienā, bet sievietes — sešdesmitajā dienā pēc apaugļošanās. Katoliskās tradīcijās iesvaidītais Akvīnas Toms nepalaida garām izdevību, lai arī šajā nozīmīgajā cilvēka dvēseles «iedēstīšanas» aktā mazliet diskriminētu sievieti… Bet pats interesantākais, ka Nilsona pētījumos atklātais piecdesmit dienu periods, no kura sākas cilvēka dvēseles veidošanās, ir aritmētiski vidējais no Akvīnas Toma prognozētajiem skaitliskajiem lielumiem.
Avots: E.I.Siliņš “Lielo patiesību meklējumi”